Tā arī šodien noteikti sacītu Jānis Bisenieks, kurš pelnījis vismaz krūšutēlu savā dzimtajā pilsētā
Jādomā, ka Jelgavas pilsētas un lauku ļaudis ar pietiekamu cieņu tieši pēc gada 12. decembrī atzīmēs Jāņa Bisenieka 150. dzimšanas dienu. Tam jau ielikti visai droši pamati, pieredze uzkrāta kopš 2004. gada, kad pie mūsu pilsētas muzeja, Latviešu biedrības Jelgavas nodaļas un LLU nodibināts J.Bisenieka fonds, kas aicināts mērķtiecīgi un konsekventi vadīt, koordinēt visas ar šā cilvēka vārdu saistāmās sabiedriskās aktivitātes. Fonds aicināts darboties, lai arvien plašāka sabiedrība zinātu par pārliecinātu latviešu nacionālās pašapziņas un neatkarības centienu īstenotāju – «otro pēc Krišjāņa Valdemāra», par šo «latviešu Bismarku», lai mēs pētītu J.Bisenieka mantojumu un iemiesotu to mūdsienās.
Jākoncentrējas uz nepadarīto
Ja palasa J.Bisenieku un par viņu sarakstīto, redzam, ka jubilāra paveiktais un viņa idejas joprojām ļoti aktuālas uzņēmējdarbībā, arī politiskajās norisēs – kur vien rosās īsti profesionāļi, strādāt griboši cilvēki. Fonda sākotnes gados liels entuziasts šīs personības atklāšanā no jauna bija akadēmiķis Sigismunds Timšāns, trimdā dzīvojošie latvieši – lauksaimniecības zinātnes un prakses veterāni –, akadēmiķe Baiba Rivža, ekonomikas zinātņu doktors Voldemārs Strīķis u.c. Sākotnēji ik gadu notika jauniešu konkurss «Jāņa Bisenieka garīgais mantinieks», kas apsīka 2010. gadā. Tā paša gada rudenī izdota monogrāfija «Jāņa Bisenieka fonds 2004 – 2009». Fonda aktivitātes ilgi pārzināja vēsturnieks Andris Tomašūns, tagad to turpina ekonomikas profesors V.Strīķis. Neapšaubāmi paldies par atbalstu, it īpaši materiālo, jāsaka gan pilsētas, gan novada domei un arī sabiedriskajām organizācijām.
Pirms J.Bisenieka lielās jubilejas mūsu domas un darbi vairāk jākoncentrē uz vēl nepadarītām lietām, kas tikai krāšņāku darītu mūsu dzimto pusi. Šoreiz es, it kā no malas vērotājs, gribu izteikt savas tīri subjektīvās domas un ierosmes.
Lai senčiem ļautu dusēt mierā
Uzdevumi, gatavojoties lielajai J.Bisenieka jubilejai, būtu risināmi, ejot trijos galvenajos virzienos. Pirmkārt, tie ir organizatoriskie pasākumi. Saprotams, ka fondam jāuzņemas šefība par to vietu sakoptību, kas saistītas ar J.Bisenieku un citiem pirmajiem latviešu mācītajiem lauksaimniekiem, kas vairumā nākuši no Zemgales. Vai šodienas LLU studenti, skolēni daudz zina par Jāni Bergu un Jāni Mazvērsīti? Vai ir izveidojušās atceres brīžu tradīcijas, vismaz mācību gadu sākot, Aristoteļa svētkos vai mūsu citu redzamu ekonomikas, kultūras, politikas vīru un sievu dzimšanas dienās aizstaigāt uz viņu atdusas vietām Rīgā Meža vai tepat Jelgavā Baložu kapos. Vai studentiem nebūtu interesanti pabūt viņu dzimtas mājās, bijušajās darbošanās vietās, kur labāk izjūtama to laiku gara saskaņa ar mūsdienām? Nebūtu jau grūti jaunajiem palūkoties, vai sava roka nav jāpieliek, lai lapas rudeņos būtu sagrābtas, soliņš salabots…?
Fonds ir atjaunojis J.Bisenieka kapa pieminekli Rīgā Meža kapos. Bet neilgi pēc tam 2011. gada pavasarī krāsainā metāla kārotāji atkal nozaguši varā kalto krūšutēlu, uzraksta burtus un ciparus. Vēl šodien uz kapa pieminekļa redzam vandaļu laupījuma pēdas.
J.Bisenieka kapavietā jāveic arī citi ne mazāk būtiski darbi: regulāra teritorijas sakopšana, celiņa labiekārtošana, smilšakmens sola un divu puķu vāžu restaurācija. Būtu jauki, ja kapakmens pakājē parādītos plāksnīte arī tur guldītajai J.Bisenieka dzīvesbiedrei Emmai Marijai Biseniecei. Jāteic, man tikai nesen izdevās atklāt, ka blakus vīram viņa patiešām ir apglabāta. Tāds pats gods būtu parādāms arī dēlam Visvaldim Rūdolfam Jānim. Pēc vēl nepilnīgi pārbaudītām ziņām, Visvalža bojāejas datums – 1945. gada pavasarī Latviešu 19. divīzijas kaujās, bet viņa atdusas vieta ir kaut kur Saksijā. Turpat varētu būt piemiņas plāksne arī vismaz diviem Jāņa brāļiem – Georgam, Latvijas pirmajam sūtnim Lielbritānijā, un Voldemāram, PSRS Ārējās tirdzniecības komisariāta Valsts bankas loceklim Londonā. Abi brāļi arī bija ļoti ievērojamas personības, un abi kļuva par Staļina personības kulta upuriem. Viņu kapavietas vispār nav zināmas – it kā nošauti Sanktpēterburgā un Maskavā.
Lielvircavā valda bezatbildīgs privātīpašnieks
Cik skaisti šodien ir sakopti Jāņa Čakstes «Auči», Kārļa Ulmaņa «Pikšas», Annas Brigaderes «Sprīdīši» un citi memoriāli objekti, kas šajos gados faktiski izglābti no okupācijas gadu postažas un bezcerības. Bet Jelgavas tuvumā diemžēl vēl daudzas vietas gaida savu kārtu.
Objektīvi ņemot, nevaram visos pasaulīgajos grēkos un nedienās vainot tikai 50 gadu ekspansīvās politikas pagātni, nevaram aizbildināties ar ieilgušo nabadzību, jo jaunais neatkarības laiks mums pašiem ir ļāvis šīs lietas sakārtot, pacelt augstāk skaistuma izjūtas latiņu, pārvarot vietējo kūtrumu, nolaidību, bezatbildību. Tā šodien nožēlojami Lielvircavā izskatās J.Bisenieka dzimtie Vidus-Zīģeļi. Lai arī tur tagad valda bezatbildīgs privātīpašnieks, tomēr mūsu varas institūcijām, vietējai SIA, sabiedriskajām organizācijām, arī fondam būtu sakāms savs vārds, lai šīs agrāk dižās un skaistās mājas, apkārtne nebūtu kā tāds vēstures rēgs?
Pirmais latviskās pašapziņas radīšanas centrs
Ir jauki redzēt, ka Jelgavā atklāti vairāki skaisti pieminekļi. Tādi, kā pērnruden pacēlās leģendārajai dziedātājai Norai Bumbierei. Kā Latvijas pirmajam prezidentam Jānim Čakstem, gleznotājam Ģedertam Eliasam… Bet daži ir nepelnīti izmesti miskastē. Reiz Rīgā bija arī akmenī kaltais Jānis Bisenieks. Viņa krūšutēlu veidoja un Latviešu mākslinieku klubam Vaļņu ielā 41 dāvināja viens no pirmajiem latviešu redzamākajiem tēlniekiem Rihards Moors. Par godu tam, ka J.Bisenieks bija nesavtīgs mākslas mecenāts. Pat minētais mākslas nams bija celts uz viņa vadītās LLE sabiedrības zemesgabala un praktiski par tās līdzekļiem. R.Moors šai namā nereti viesojās, tāpat kā izcilais gleznotājs Jānis Tilbergs un daudzi citi J.Bisenieka labi paziņas un draugi. J.Tilbergs ir gleznojis J.Bisenieka portretu eļļā (attēlā). Diemžēl, laikam ritot, abi darbi mums zuduši vai vēl nav atrasti.
J.Bisenieks tiešām būtu pelnījis vismaz krūšutēlu savā dzimtajā pilsētā. Teiksim, novietotu Katoļu ielas skvērā pretī veikalam «Kanclera nams», kur kādreiz visapkārt pacēlās viņa vadīto uzņēmumu un akciju sabiedrību ēkas. Dažs labs vecais jelgavnieks vēl atceras Jelgavas Laucinieku viesnīcu, kam 1921. gadā freskas darinājis Ansis Cīrulis, vēl agrāk viņš savā īpatnējā stilizācijā ar izteikto formu ritmiku izgreznoja kafejnīcu un dažas ēkas J.Bisenieka tirdziņā. Vai pie Māteru Jura, Jura Alunāna, Pētera Alunāna, Jāņa Gaujas un citiem saviem laikabiedriem veltītiem pieminekļiem līdztekus mākslinieka vārdam nevarētu minēt arī idejas autora, lietas virzītāja un mecenāta J.Bisenieka vārdu?
Laika ratu, protams, atpakaļ nepagriezīsi, bet tomēr vēl pietrūkst kaut kādu spēcīgu akcentu, kas apliecinātu, ka Jelgava patiešām bija pirmais latviskās pašapziņas radīšanas centrs, ka te tika nodibināta pirmā latviešu lauksaimniecības skola, ka tieši Jelgavai sava mūža labāko devumu sniedzis dižais latvietis J.Bisenieks.
1929. gadā Jelgavā daļa no Svētes ielas tika nosaukta viņa vārdā. Padomju vara aizliedza viņa vārdu lietot pat ielas nosaukumā. Bet Latvijas trešās atmodas sākumā par šā vārda atjaunošanu tika diskutēts un tomēr palika neizlemts. Varbūt nevajag kurināt kaislības, lai kaut kam ko atņemtu, bet var taču atrast atbilstošu risinājumu šai idejai citā pilsētas vietā, kur vien J.Bisenieka ceļi nav šķērsojuši Lielupi un Driksu! Es, starp citu, uzdrīkstējos domās redzēt viņa tēlu blakus J.Čakstem – J.Bisenieka tuvam draugam un līdzgaitniekam mūža garumā, kas vēl vairāk liecinātu par šo paaudzi un viņu laiku Jelgavā un Latvijā.
Darba augļi lai paliek atvilktnē
Otrs risināmo uzdevumu bloks ir saistīts ar fonda darbošanos publiskajā telpā. Viena lieta ir vērtīgi padarītais, bet vēl cita – tā aktīva skaidrošana. Pirms J.Bisenieka 140. dzimšanas dienas, salīdzinot ar šo brīdi, medijos bija daudz vairāk materiālu par J.Bisenieka tēmas nozīmīgumu, par mūsu paaudzes studijām un darāmo. Jau minētā grāmata «J.Bisenieka fonds 2004 – 2009» izdota tikai 500 eksemplāros un izdalīta vien apkārtnes bibliotēkās, kaut arī daudzi interesenti to vēlas iegādāties vēl šodien. Īsti neatceros, vai vietējā presē bija kāda lielāka informācija, analītisks apskats par šo izdevumu? Bet kādā ārzemju latviešu izdevumā gan to lasīju. Vārdu sakot, ja izdosies kaut ko līdzīgu uzrakstīt un izdot tuvākā nākotnē, sagaidot J.Bisenieka 150 gadu jubileju, tajā jābūt daudz dziļākai analīzei, jāizmanto vairāk oriģinālu avotu, metienam jābūt lielākam, ar realizāciju arī grāmatveikalos.
Vai pietiekami mēs runājam par J.Bisenieku, viņa laikabiedriem, viņu devumu lauksaimniecībā un vispār tautsaimniecībā toreiz un tagad, par to dienu progresīvākajām idejām, kas dzīvas arī mūsdienās? Publisko lasījumu aktuālāko tēmu klāsts varētu būt ļoti plašs.
Konkursam jāiziet ārpus Jelgavas
Trešais stratēģisko uzdevumu virziens būtu pētnieciskā darbība. Lai ko derīgu un gudru pasacītu, indivīdam, sociālam subjektam par to jābūt lietas kursā, tēmā «jāpeld kā zivij ūdenī», bet tamdēļ daudz jāpēta, jālasa, jāanalizē. J.Bisenieka un ar viņa darbību saistīto virzienu pētījumu tēmas enerģiskāk nepieciešams piedāvāt Latvijas lielāko augstskolu docētājiem, doktorantiem, studentiem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijas tautsaimniecības, bet it īpaši lauksaimniecības, vēsture pēdējos 20 gados ļoti vāji tiek izzināta. Apšaubu, ka mūsdienās kāds būtu aizstāvējis disertāciju un viņam piešķirts zinātņu doktora grāds par J.Bisenieka lomu Latvijas ekonomikas veidošanā un izaugsmē.
Jau iepriekš ir runāts par tik ļoti daudzināto J.Bisenieka gara mantinieka konkursu. Un tomēr vēl punkts uz i nav uzlikts. Ir dažādi priekšlikumi par tā satura pilnveidošanu, iespējamo izplatību tālāk par Jelgavas robežām, Zemgalē un pat visā Latvijā? Vēlētos, lai konkursa darbi nelīdzinātos tikai skolēnu ierindas sacerējumam par tēmu «Mans mīļais, labais cilvēks, tevi pazīstu…».
Jā, būsim reālisti, paveiksim to, kas ir izdarāms ar mazākām pūlēm un pašreizējiem resursiem, taču darīsim to kvalitatīvi un savlaicīgi – līdz J.Bisenieka 150. gadskārtai. ◆
