Līdz 23. aprīlim Rīgā, Sv.Pētera baznīcā, ar izstādi viesojas mūsu mākslinieki.
Līdz 23. aprīlim Rīgā, Sv.Pētera baznīcā, ar izstādi viesojas mūsu mākslinieki. Ekspozīciju veidojusi Ludmila Grīnberga, kurai šajā laikā bija piedāvāts sarīkot personālizstādi, bet viņa pieaicināja palīgā savus kolēģus.
No visas apmēram 50 biedru lielās Jelgavas mākslinieku organizācijas Rīgā aplūkojami 15 gleznotāju un grafiķu darbi. Izstādes vieta noteica, ka tur nevar savu veikumu parādīt ne keramiķi, ne tēlnieki, ne stiklinieki un ādas apstrādes meistari. Taču jāpiebilst, ka tajā nepiedalās arī visi Jelgavas gleznotāji.
Par spīti rokrakstu un pasaules skatījuma atšķirībām, izstāde ir ļoti viengabalaina, blīva. Kā jaušams vērotājam no malas, Jelgavā strādā domubiedru grupa. Izstādē tā arī jābūt – domstarpības lai paliek pašu vidū.
Izstādes “smagumu iznes” vairāki gleznotāji – Gunārs Ezernieks, Ludmila Grīnberga, Ivars Klaperis, Uldis Roga un Uldis Zuters, kā arī Mārcis Stumbris, Lolita Zikmane un Valerijans Dadžāns.
Protams, pārsvarā Sv.Pētera baznīcā skatāmas ainavas. Tur ļoti labi iederas iekšēji spraigie, tonāli smalki līdzsvarotie Gunāra Ezernieka jūras gleznojumi, Ulda Zutera mazliet kolorītā pasmagnējie, bet ar tonālām gradācijām bagātie dabasskati. Kā vienmēr, stipri ir Ulda Rogas akvareļi, kas ienes ekspozīcijā pamatīgumu, radošu atraisītību. Viņa nelielie pasteļi, kas šķiet tik viegli uzmesti un apliecina autora radošo atbrīvotību, atgādina par Jelgavas pastelistu slavu.
Izstādes rīkotāja Ludmila Grīnberga iepazīstina sevi gan kā krāsās maigu ainavisti, gan kā spējīgu portretisti. Kā izcilu ģīmetņu gleznotāju parāda arī Mārcis Stumbris. Kaut gan māksliniekam izstādē ir tikai divi darbi – otra ir plaša Zemgales ainava –, taču tie ir tik garīgi uzlādēti, profesionāli bagāti, ka piešķir visai ekspozīcijai zīmīgus akcentus.
Ivars Klaperis, gleznotājs, kurš savā daiļradē attālinājies no reālo formu attēlojuma un kuram svarīga ir krāsa, gaisma, ritms, arī precīzs otas vēziens, ir formāli atšķirīgs no vecākajiem kolēģiem, taču iekšēji iederas jelgavnieku kopnoskaņā: arī viņa gleznās un akvareļos jūtama pietāte pret mākslu, dzīvi, cilvēku. Viņa abstrakcijām pietuvinātie darbi ir harmoniski, dekoratīvi dzīvespriecīgi.
Gan kā grafiķe, gan kā gleznotāja tiek atklāta Lolita Zikmane. Viņas darbi parasti izstādēm dod dziļumu, apgarotību. Tie liek ielūkoties apkārtējā pasaulē jaunām acīm. Vienkāršā skaistums – tas ir viņas mākslas pamatā.
Arvien drošāk sevi piesaka Valerijans Dadžāns. Viņa četras gleznas ir visai atšķirīgas, taču tās pierāda, ka autoram nepietiek uz audekla tikai fiksēt ieraudzīto. Viņš meklē pasaulē, dzīvē dziļāku jēgu, plašākas kopsakarības. Kā redzams, arī eksperimenti jaunlaiku garā V.Dadžānam nav sveši, turklāt tie ir visai veiksmīgi.
Par jelgavnieku joprojām sevi uzskata arī Kalvis Zuters, kura vārdu pazīst mākslas pasaulē tālu aiz mūsu valsts robežām. Viņa abās gleznās darbojas lelles, kam acīmredzot jāspēlē cilvēka loma. Tā ir groteska pasaule, kurā mākslinieks mūs ieved. Tēli uzgleznoti tonāli smalki, bet fons tehniski ir īpaši rūpīgi izstrādāts.
Tikai pirms dažiem mēnešiem no mums šķīrās Visvaldis Garokalns. Jelgavnieki arī šoreiz neaizmirsa savējo biedru, ekspozīcijā piedāvājot trīs viņa akvareļus.
Ar trim darbiem izstādē piedalās Ivanda Spulle, kuras zīmējumos līnijas liegi vijas, veidodamas ornamentālus rakstus un sievišķīgi romantisku noskaņojumu.
Dita Veģe izlikusi trīs zīda apgleznojumus – atmiņas par Itāliju kārtotas ornamentāli blīvā un krāšņā, dekoratīvā kaleidoskopā.
Savukārt Guntis Švītiņš izstādījis gan vienu kompozīciju par indiāņu tēmu, gan pagājušās vasaras emocionālos iespaidus pasteļtehnikā no ceļojuma uz savu senču dzimto pusi. Šīs ainavas nav tikai konkrētas vietas fiksējums. Tajās jaušami kādi dziļāki slāņi, kur personiskie pārdzīvojumi pārtop plašākā stāstā.
Pa vienam darbam pārstāvētas Anna Kaltigina ar ziedu pušķi un Inita Vilks, kura šoreiz reprezentējas ar veiksmīgu dekoratīvi krāsainu tauriņa gleznojumu.
Ar to arī izstāde būtu aplūkota, gan ne īpaši izvēršoties analīzē, tik ieskicējot būtisko un aicinot jelgavniekus atbalstīt savējos Rīgā un doties uz Sv.Pētera baznīcu – ticiet man, tur mūsu mākslinieku devumu jūs ieraudzīsiet citā apgaismojumā un, ceru, noticēsiet, ka viņi ir patiesi talantīgāki, profesionāli augstāk vērtējami, nekā tas šķiet pašmāju izstādēs. Starp citu, viņus aprīļa beigās redzēsim izstādē Jelgavā.
