Pēc pāris mēnešiem – 31. decembrī – 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonds beigs pieņemt iesniegumus personu apbalvošanai ar barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi.
Pēc pāris mēnešiem – 31. decembrī – 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonds beigs pieņemt iesniegumus personu apbalvošanai ar barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi. Šī krūšu nozīme ar devīzi “Par Latviju!” (tāpat kā savulaik Lāčplēša Kara ordenis) ir viens no populārākajiem valsts apbalvojumiem. To saņēmuši ap divdesmit tūkstoši patriotu, kas 1991. gada ziemā barikādēs vai impēristu augusta puča laikā stingri iestājās par Latvijas valsti. Tomēr pieredze rāda, ka liela daļa šo cilvēku palikuši bez pelnītā apbalvojuma.
Pirms pāris nedēļām satiku savu paziņu Mairi Grīnbergu. Vārds pa vārdam, un atklājās, ka arī viņš ir viens no tiem, kuram nekādu apbalvojumu par 1991. gadu nav. Vēsturiskajos, šķiet, Jura Podnieka studijas filmētajos dokumentālajos kadros par 1991. gada augustā arestētā Latvijas kompartijas līdera Alfrēda Rubika vešanu no Latvijas kompartijas biroja ēkas uz Rīgas Centrālcietumu, Mairis ir viens no “filmu zvaigznēm”. Arestu veica Atsevišķā policijas bataljona Jelgavas rota, ko komandēja Guntis Kupčus. Mairis, kas toreiz apsargāja A.Rubiku gan no tautas pūļa dusmām, gan no viņa iespējamajiem atbrīvotājiem, kadrā saskatāms ļoti skaidri.
Rubiks neticēja
Jelgavas rota tajā vēsturiskajā brīdī bija gandrīz vai vienīgie Latvijas valsts bruņotie sargi, kas bija saglabājuši kaujas spējīgus strēlnieku ieročus un, politiskajai situācijai mainoties, varēja nekavējoties sākt darboties. Pret Latvijā izvietotās Krievijas armijas daļām šāds arsenāls neko daudz nenozīmētu. Taču visai neprognozējamam impērijas aizstāvim OMON Jelgavas rota bruņojuma ziņā bija diezgan līdzvērtīga. Paldies Dievam, Baltijā neatkarības atjaunošanas cīņā asinsizliešana bija beigusies. Tolaik gan neviens to nevarēja zināt. Kā atceras Mairis, Rubika arestēšanas brīdī tika saņemta izlūkziņa, ka bāzi Vecmīlgrāvī atstājuši impēristu niknākie aizstāvji OMON (nosaukuma Īpašu uzdevumu milicijas vienība saīsinājums krievu valodā), kas tolaik bāzējās Vecmīlgrāvī. Varbūt tā dodas atbrīvot Rubiku? Katrā ziņā kompartijas līderis tolaik uzvedies diezgan izaicinoši – it kā arests uz viņu neattiektos. “Es neredzu, par ko mirt,” uzzinot par OMON izbraukšanu no bāzes, Rubika rezidencē teicis kāds no miličiem, kuram Mairis, ieņemot aizsardzības pozīcijas, pagājis garām un kuru vēlāk viņš tur vairs neredzēja. Dodoties uz Rīgas Centrālcietumu, Jelgavas rotas mikroautobusam “Latvija” aizdomīgi sekojušas dažas automašīnas. Cīņas gatavībā triecienšautenēm bija noņemti drošinātāji, tomēr brauciens beidzies mierīgi. Līdz šim visai možais Rubiks cietuma vārtos kļuvis bāls, jo nu vairs nebija šaubu – viņš ir aiz restēm.
Atkritēju nebija
Filmas kadri paslīd ātri. Puiši ar ieročiem, pūlis, arestētais Alfrēds Rubiks. Vēsturei interesants varētu šķist jautājums par Jelgavas rotas ieročiem. Zināms, ka 1991. gada vasarā pirms puča “omonieši” veiksmīgi atbruņoja vairākas Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas struktūrvienības, kur atradās triecienšautenes un citi kaujas ieroči. 19. augustā neilgi pirms pusnakts OMON bez cīņas ieņēma arī Atsevišķā patruļdienesta bataljona galveno bāzi Rīgā, Grostonas ielā 2 (tur atradās gandrīz viss pārējais bataljona arsenāls, ko apsargāja vienīgi četru cilvēku dežūrmaiņa).
Jelgavas rotai Jelgavā, Dobeles ielā 41 bija sava atsevišķa bāze ar ieroču istabu. M.Grīnbergs atceras, ka 19. augustā rotas komandieris G.Kupčus sasauca sapulci, kurā paziņoja par lēmumu aiziet pagrīdē un vajadzības gadījumā turpināt cīņu ar partizānu metodēm. Neviens no apmēram trīsdesmit rotas puišiem netika spiests piebiedroties, bet atkritēju nebija. Aktuālākais jautājums – kur paslēpt tehniku un ieročus? Kaut arī Jelgavas bāzei 19. augustā neviens neuzbruka, bija skaidrs, ka, pučistiem iegūstot varu, drīz “omons” būs klāt. Laika pārdomām un izlūkošanai nebija. Tā desmit puišu, bruņoti ar kalašņikoviem, granātmetējiem un pistolēm, tajā dienā ieradās Maira vecāku mājās Svētes pagasta Aplociņos. Tolaik tur dzīvoja seši cilvēki – Maira māte, tēvs un vecākā māsa Daiga ar vīru Aināru un diviem maziem bērniem. Bija pieteikusies arī trešā atvasīte Ilga. No kaimiņu mājām Aplociņu pagalmu pārskatīt nevar, taču pāris kilometru atstatus aiz betona bloku sētas atradās Svētē izvietotā krievu armijas sakarnieku daļa… Vai tur dienošie karavīri puča laikā nostājās pret atjaunoto Latvijas valsti? Par to vēsture klusē. Taču Daiga ievēroja, ka pēc tam, kad Jelgavas rotas puiši bija mēģinājuši pa rāciju sazināties ar Rīgu, uz netālā ceļa parādījās krievu karavīru sakarnieku mašīna ar “šķīvi”. Varbūt viņi kaut ko peilēja, varbūt tā bija nejaušība? Taču 20. augusta dienā tika pieņemts lēmums, ka puišiem Aplociņi jāatstāj. Kurp doties? Mairim bija ideja – uz apmēram pāris kilometru attālo vientuļi laukā stāvošo Purviņu šķūni, kur Kirova kolhoza fermām tika glabāts siens.
No šķūņaugšas uz Rīgu
Kādu gabalu Maira tēvs puišus veda ar mašīnu. Pie paša šķūņa viņi pienāca slepus – pa meliorācijas grāvjiem.
Vairākas dienas septiņus metrus augstajā šķūņaugšā tika apspriesti plāni, kur vēl dabūt ieročus un kā pretoties pučistu varas ieviešanai Latvijā. Latvijas valdības pagrīdes radio pārraidīja mūziku, un situācija vēl palika neskaidra. Vai tiešām pienācis laiks, kad par savu valsti būs jāiestājas ar ieročiem rokās? To 20. augustā vēl nevarēja pateikt.
Lai kāda būtu politiskā situācija, vēders prasīja savu. Rotas komandieris bija iedevis dažus rubļus, taču ar to pabarot desmit izsalkušu vīru nevarēja. Mairis kopā ar komandiera vietnieku Aldi Lapiņu treniņtērpos, tēlojot sportistus, aizskrēja līdz Aplociņiem. Mājinieki no savām rezervēm sakomplektēja divus lielus papīra maisus. Tur bija gan maize, gan žāvēta gaļa, piens. Nu par iztikšanu vairs nebija ko bēdāt, taču neziņa par nākotni saglabājās. Te pēkšņi pie Purviņu šķūņa piebrauca automašīna. Izkāpa vīri un latviešu valodā sāka runāt par jumta remontu un citām saimnieciskām lietām. Jelgavas rotas puiši klusi sēdēja savā slēpnī. Šis nejaušais notikums stiprināja cerību uzvarai bez asins izliešanas. Ja jau lauksaimniekiem prātā šķūņa remonts, tad gan Latvijā, gan Maskavā visam vajag iet uz labo pusi.
Tikmēr darbu turpināja Latvijas Republikas Augstākā Padome, kuras ēku Vecrīgā, Jēkaba ielā 1 atšķirībā no Latvijas Radio mājas Doma laukumā, Televīzijas centra Zaķusalā, Iekšlietu ministrijas un dažiem citiem objektiem pučistu karavīri tomēr nebija uzdrošinājušies okupēt. 21. augustā Augstākās Padomes deputāti pieņēma Neatkarības deklarāciju. Pučisti atkāpās. Drīz pienāca brīdis, kad steidzīgi bija vajadzīgi Jelgavas rotas vīri un viņu saglabātie ieroči gan A.Rubika arestēšanai, gan Augstākās Padomes apsardzei un citiem pasākumiem.
***
Uzziņai
Lai pieteiktu personu valsts apbalvojuma “1991. gada barikāžu piemiņas zīme” saņemšanai, nepieciešams kādas citas personas iesniegums 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fondam, kas atrodas Vecrīgā, Krāmu ielā 3 (turpat, kur 1991. gada janvāra barikāžu muzejs).
Iesniegumā jānorāda pieteicēja un apbalvojumam pieteiktās personas kods un adrese, kā arī pāris teikumos jāraksturo viņa darbība 1991. gada barikādēs vai augusta puča laikā.
