Latvijas dzejniekus ciemu reizē pie ziemeļu kaimiņiem pārstāv Agnese Krivade un jelgavnieks Eduards Aivars.
Latvijas dzejniekus ciemu reizē pie ziemeļu kaimiņiem pārstāv Agnese Krivade un jelgavnieks Eduards Aivars
Jūlija sākumā Somijas vēstniecība Igaunijā ar Latvijas vēstniecības Igaunijā palīdzību organizēja gadskārtējo dzejas braucienu. Nesen “Ziņas” sastapa pazīstamo dzejnieku un jau trešo gadu desmitu arī jelgavnieku Eduardu Aivaru (“Es pagāju” 2002. gadā saņēma Dzejas dienu balvu, 2006. gadā publicētais krājums “Jauns medus” autoram ir jau sestais, bet vasaras beigās izdevniecībā “Karogs” nāks klajā septītais – “Sāras mīlestība”), kurš nesen atgriezies no Runoajelu – tā šo braucienu dēvē somu mēlē.
Igauņi, somi, latvieši…
Pirms diviem gadiem no Latvijas tajā piedalījās Inga Gaile un Kārlis Vērdiņš, pērn – Juris Kronbergs un pastāvīgais šā pasākuma idejas uzturētājs Guntars Godiņš, šogad – Agnese Krivade un mūsu novadnieks. Igauniju pārstāvēja, pēc
E.Aivara raksturojuma, “lēnīgi ekscentriskais Karls Martins Sinijervs (1971) jeb latviskojot – Kārlis Markss Zilezers”, kurš “pa vidu dzejošanai” ir arī Igaunijas Rakstnieku savienības priekšsēdis, veido un vada otrdienas kultūras raidījumu televīzijā, kā arī Ēva Parka (1950). Ēva ir populārā padomju laika rakstnieka Ādu Hinta meita un uzrakstījusi romānu par seksa verdzībā pārdotu sievieti. No Somijas piedalījies Klāss Andersons (1937), kas jaunībā strādājis par psihiatru, vēlāk iesaistījies politikā un nu jau ilgus gadus ir parlamenta kreisā spārna deputāts, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bijis arī kultūras ministrs. E.Aivars zināja teikt, ka dzejoļus Klāss raksta zviedru valodā (ceļojumā gan jelgavnieks lasījis viņa Losandželosā angliski izdoto dzejas grāmatu) un sacer arī lugas, kas, protams, tiek iestudētas. Somiete Anja Eremaja (1963), kura sākusi rakstīt pēc trīsdesmit pieciem gadiem, līdz tam vairāk nodarbojusies ar fotomākslu. E.Aivars atcerējās, ka viņa “ļoti atraktīvi lasīja savu dzejprozu, reizēm to izdziedot Klāsa klavierspēles (viņš arī labs džeza pianists) pavadībā”. Vēl piedalījies atdzejotājs uz somu valodu Hannu Oitinens, kurš arī veidojis dzejas lasījumu scenārijus. No oficiālajām personām minētajā braucienā devās somiete Jenni Kallionsivu un latvietis Guntars Godiņš.
Vai dzeja palīdz pret nāvi?
Pēc uzstāšanās Helsinku atrakciju parkā bijis pārbrauciens uz kādus sešsimt kilometrus attālajiem Kajaāniem, kas neesot kalni, bet gan pilsēta, kurā veselu nedēļu notika dzejas festivāls. Pēc tam ceļojums ar prāmi uz Tallinu, vēlāk uzstāšanās Veru kultūras namā un naktsmājas Otepē. 8. jūlijā tika lasīta dzeja pie Valgas kultūras nama, bet vakarā brauciens noslēdzās Trikātas viesu namā “Alkas” – Valkas vai Valmieras pusē, to, pēc dzejnieka vārdiem, “lai izšķir teritoriālā reforma”.
Stāstījumu par jauko pasākumu E.Aivars gan noslēdza ar “sauju subjektīvo pelnu”: “Kas tad mūs klausījās? Amatpersonas, dzejnieki, žurnālisti, jaunas sievietes, ne tik jaunas sievietes, pa kādam pārītim, vairāk bija vecāku cilvēku. Tā vien šķita, ka dzeja palīdz pret nāvi, tādēļ arī nāk.”
Kā visspilgtāko iespaidu dzejnieks min Valkas Novadpētniecības muzeja pirmā stāva apskati vadītājas Ligitas Drubiņas patīkami konspektīvajā izklāstā. “Jo kas var būt labāks kā dziesmu svētku laikā apskatīt slavenā Cimzes skolotāju semināra telpas? Aizkustināja līdz dziļumiem. Iedomājos, ka padomju laikā, Filoloģijas fakultātē skolotāja profesiju apgūstot, mūs diez vai bija iespējams paralēli sagatavot palīgmācītāja darbam, taču katram kādu mūzikas instrumentu spēlēt gan varēja mācīt. Kā šeit to kādreiz darīja,” secina E.Aivars.
