Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes personība aprakstīta un vērtēta daudzpusīgi.
Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes personība aprakstīta un vērtēta daudzpusīgi, tomēr līdz šim nav bijis dziļāka pētījuma par viņa ceļu uz prezidentūru – skolas gadiem, studijām Maskavā, ģimenes lomu personības veidošanā, jo īpaši viņa aktivitātēm Jelgavā, vairāku gadu desmitu garumā (1872 – 1915). Atspoguļot J.Čakstes dzīvi un darbu Jelgavā līdz Pirmajam pasaules karam – tāds uzdevums ir Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja speciālistes Janīnas Šūbertes grāmatai “Jānis Čakste un Jelgava”, ko ar pilsētas Domes finansējumu Latvijas Universitātes apgādā izdevusi Jelgavas Latviešu biedrība. Grāmatas atvēršanas svētki notiks Jelgavas muzejā svētdien pulksten 15.
Ieceres sākumi meklējami 1999. gadā, kad J.Šūberte sagatavoja prezidenta jubilejai veltītu ekspozīciju Čakstu dzimtas mājās Aučos. Vācot ziņas grāmatai, darbs ritējis Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Latvijas Valsts arhīvā, Akadēmiskajā bibliotēkā, ļoti atsaucīgs bijis Maskavas Centrālais vēstures arhīvs. Ar ziņām par ģimeni daudz palīdzējis prezidenta mazdēls Jānis Čakste, kas diemžēl grāmatas iznākšanu nesagaidīja: viņš mūžībā aizgāja šogad.
Atklājumi un precizējumi
Pētījumā atklāti jauni fakti un precizēti jau zināmie. Noskaidrota J.Čakstes diplomdarba tēma, absolvējot Maskavas Universitātes Juridisko fakultāti (“Zemes īpašumu tiesību vēsture Baltijā”).
Pirmoreiz grāmatā pieejams detalizētāks ieskats J.Čakstes darbā laikrakstā “Tēvija”, ko viņš izdeva 26 gadus un 19 bija arī izdevuma redaktors.
Grāmatas autores uzmanības lokā ir J.Čakstes advokāta darbs 1905. gada revolucionāru prāvās (par ko, starp citu, viņš neņēma samaksu). J.Šūberte apzinājusi 98 aizstāvamos. Nevienam no viņiem nepiesprieda nāvessodu, tāpēc var pieņemt, ka J.Čakste no nāves glāba daļu šā nepilnā simta 1905. gada revolūcijā cietušo latviešu, kas stājās Jelgavas pilsētas pagaidu karatiesas priekšā.
Kaismīgais un viltīgais cīnītājs
Rakstot grāmatu, Čakste autorei atklājies kā cilvēks, kas jau kopš jaunām dienām spilgti apzinājies viņa tautai nodarīto vēsturisko netaisnību un tikpat agri izjutis gatavību to visiem spēkiem labot.
Kā cīnītāju par sociālo taisnīgumu viņu rāda gan darbs Jelgavas pilsētas Domē, kur Čakste iestājies pret, viņaprāt, pārmērīgi lielām algām pilsētas vadoņiem, gan, caraprāt, dumpīgajā un tālab atlaistajā Krievijas I Valsts domē, kur Čakste bija pret cara agrārpolitiku vērstā Viborgas manifesta parakstītāju vidū, par ko vēlāk uz trim mēnešiem ieslodzīts cietumā. Interesanti, ka arī uz nebrīvē pavadīto laiku deputāta tiesības viņam neatņēma Jelgavas Dome. J.Šūberte to sauc par paradoksu, kam līdzīgu pilna J.Čakstes dzīve.
Tautai nodarītās netaisnības apziņa un vēlme pret to cīnīties zemē, kurā valdīja “krievu vara, bet vācu kundzība”, izpaudās arī jaunā Čakstes nepatikā pret vācisko (tas noteica studiju vietas izvēli – Maskavas, nevis Tērbatas universitāti). Savukārt sakaros ar varas pārstāvjiem viņš arvien bijis veikls diplomāts. “Visu mūžu Čakste bija kompromisu cilvēks, viņš saprata, ka ar tiem var tikt daudz tālāk, nekā skrienot ar pieri sienā,” atzīst grāmatas autore.
Tāds būdams, viņš nesmādēja visdažādākās viltības, lai gūtu vietējo varasvīru atbalstu. 1905. gada revolucionāru prāvu laikā Čakste pa klusam esot gājis uz Jelgavas pili pie ģenerālgubernatora, kam centies iestāstīt, ka latviešu protestiem bijis tikai agrārs raksturs: zemnieki dedzinājuši muižas aiz alkām pēc savas zemes. “Viltību viņam bija bezgala daudz. Kas ar krievu varu saistās, tur viltība viltības galā. Būdams Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks, gubernatorus viņš ieraksta par Goda biedriem. Un kā Goda biedriem tiem visos tautas svētkos jāsēž pirmajā rindā – gribi vai negribi, jāklausās tā latviešu tautas dziesma un jāskatās deja,” ar smaidu atgādina J.Šūberte.
Bez viltības J.Čakstes vadītā Jelgavas Latviešu biedrība, kā zināms, neiztika, arī lai nodrošinātu varasvīru atbalstu IV Vispārējo latviešu dziesmu un mūzikas svētku rīkošanai 1895. gadā. Svētku rīkošanas oficiālais iemesls bija 100 gadu, kopš Kurzeme pievienota Krievijai.
Vienīgais netikums… smēķēšana
J.Šūberte uzsver, ka grāmata varētu būt interesanta plašākam lasītāju lokam un ka tajā stāstīts ne tikai par Čaksti politiķi un sabiedrisku darbinieku. Daiļrunīgas epizodes atklāj viņu kā “vienkāršu cilvēku” – ne mazāk pievilcīgā gaismā. “It kā jau izklausās, ka viņš tik dikti labs, bet es neatradu nevienu kaut cik pamanāmu negatīvu iezīmi. Vienīgi pīpmanis gan viņš bija baigais,” nosmej vēsturniece, piebilstot, ka smēķēšanu J.Čakste atmetis tikai trīs mēnešus pirms nāves, kad plaušu iekaisuma dēļ to aizliedza ārsts.
“Braucot no Rīgas, Čakste ierauga, ka pilnās liesmās deg meža gabals. Cits, iespējams, būtu devies meklēt ugunsdzēsējus, bet viņš liek apstādināt mašīnu, nogriež ar nazi vienu eglīti sev, otru – šoferim. Viens no vienas puses, otrs no otras, ņem un nodzēš.” Šis gadījums gan ir jau no Čakstes prezidentūras laikiem, bet J.Šūberte uzsver, ka arī viņas grāmatas aptvertajā posmā netrūkst kolorītu stāstu un stāstiņu, kas ilustrē Čakstem piemītošo saimnieka garu, atbildību, jau pieminēto sociālā taisnīguma izjūtu, netīksmi pret mantkārību (“naudas taisīšanu pašas naudas pēc”), arī Čaksti kā dabas un lauku dzīves mīļotāju. Turklāt kā cilvēku, kas minētās īpašības ar labām sekmēm ieaudzināja arī kuplajā bērnu pulkā – piecos dēlos un četrās meitās. Starp citu, ģimenes nostāsti glabā interesantus piemērus iz audzināšanas dzīves, kurā J.Čakstes pedagoģiskā izdoma apvienoja “patīkamo ar lietderīgo”. Piemēram, lai nostiprinātu pusaugu bērnu zināšanas par kaimiņtautām, stropus Auču dravā viņš nokrāsojis Latvijai ģeogrāfiski tuvāko valstu karogu krāsās. Tā, ka, bitēs ejot, skanējuši aicinājumi: iesim pie “krieviem”, “igauņiem”, “zviedriem”… J.Čakste aizrāvies arī ar kokaudzēšanu (pirms kara iekopis varenu ābeļdārzu) un ne tikai stādīšanu. Staigājot pa laukiem un mežiem, viņam arvien līdzi bijis maisiņš ar egļu, priežu un citu koku sēklām. J.Šūberte teic, ka, par spīti apgalvojumiem, kas ņemot vērā Aučos augošās liepu gatves vecumu, apšauba, ka tās stādījis prezidents, šāda varbūtība tomēr ir.
1891. gada 3. jūnijā, Jāņa un Justīnes Čakstu kāzu dienā, presē neesot bijuši atrodami apsveikumi priecīgajā notikumā. “Varbūt tas tāpēc, ka Čakste nebija “uz āru vērsts”: viņš bija cīnītājs, kas gribēja tautas labā strādāt, bet negribēja ģimenes dzīvi uz āru izrādīt,” spriež J.Šūberte. Ja tajā ir sava daļa iedzimtas kautrības, nevēlēšanās citu priekšā dižoties, izrādīties, šī īpašība varētu būt mantota. Grāmatas tapšanas laikā no Maskavas saņemtās ziņas iepriecinošu pārsteigumu sagādāja prezidenta mazdēlam Jānim Čakstem. Viņa tēvs Mintauts ģimenei nekad nebija stāstījis, ka Kurzemes guberņas ģimnāziju beidzis ar sudraba medaļu.
