24. septembrī vienam no redzamākajiem latviešu ainavistiem Ārijam Skridem svinama simtā dzimšanas diena.
24. septembrī vienam no redzamākajiem latviešu ainavistiem Ārijam Skridem svinama simtā dzimšanas diena. Nelielu gleznu izstādi – 28 gleznas – jubilāram sarūpējis Jelgavas muzejs. Interesanti arī tas, ka mākslinieka pirmā personālizstāde mūsu pilsētā notika pirms 40 gadiem – 1966. gadā. Tātad vēl viena jubileja.
Jāteic, ka gleznotājs mūsdienu Latvijā nav visai populārs aprindās, kas nosaka toni mākslas dzīvē. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Rīgā viņa jubileju atzīmēja ar pavisam nelielu izstādi, kurā parādīja Ā.Skridi kā patumša kolorīta ainavistu, akcentējot trīsdesmito četrdesmito gadu daiļradi, aizmirstot viņa radošās darbības vēlāko gadu spožākās lappuses.
Šāda visai neitrāla nostāja šķiet gluži nepatīkama – tiek aizmirsts, ka gleznotājs ir smalks tonālās glezniecības un lielisks kompozīcijas meistars, kas savā mākslā atklāj mūsu dzimtenes skaistumu. Tādēļ jo patīkamāk, ka Jelgavas muzejs atļāvies parādīt Ā.Skridi kā izcilu V.Purvīša skolas pārstāvi, kura māksla bijusi daudzveidīga, noskaņās bagāta, skatījumā uz dabu jo plaša.
Jubilārs ir viens no tiem retajiem izņēmumiem, kas studijas Latvijas Mākslas akadēmijā sāka 15 gadu vecumā. Pēc gada, kad jaunietis vēl nebija beidzis obligāto jauno studentu kursu, profesors V.Purvītis viņu uzaicināja strādāt dabasskatu glezniecības meistardarbnīcā. Šāds uzaicinājums vien liecina par audzēkņa izcilo talantu. Skolotājs arī vēlāk Ā.Skridi vērtēja augstu – par nopietnību un patiesumu.
Tāds jubilārs palika visu mūžu, ne mirkli neatslābdams, nenolaizdamies līdz mazprasīgas auditorijas aplausiem. Par to var pārliecināties arīdzan Jelgavas izstādē. Blakus programatiskajiem darbiem, kā “Gauja pie Urlēm”, “Rīga. Merķeļa iela” un citi, skatāmas nelielas studijas, kas mirdz kā mazas pērlītes košā kaklarotā.
Gleznotājs, būdams V.Purvīša īstens sekotājs, skata dabu tās vērienīgumā, spēkā, taču nekad nesastapsimies ar svētsvinīgiem akordiem, patētiku, kas tik raksturīgs viņa skolotājam. Gluži otrādi, Ā.Skride vēsta par reālo dzīvi, kas rit mums visapkārt. Drīzāk viņu interesē ikdienišķais, sadzīviskais. Tādēļ ļoti bieži Ā.Skrides ainavās ieraudzīsim lauku ļaudis vai mazpilsētu iedzīvotājus dodamies ikdienas gaitās. Svētdienīgums parādās vienīgi košos rudens koku krāsaino lapotņu gleznojumos. Liekas, mākslinieks vēsta, ka ik diena ir ievērošanas vērta. Tirgus kņada, darba vienmuļība atklājas ne vienā vien jubilāra gleznā. Šā iemesla dēļ pat 1949. gadā gleznotā “Labības nodošana valstij” ļoti organiski iekļaujas viņa daiļradē. Tā neliekas tik padomiska, komunistu varu slavinoša, kā bieži runā. Gleznā nav nekā patētiska. Pāris sarkano plakātu pavīd kaut kur dibenplānā, visas gleznas noskaņa ir lietišķa, darbīga, cilvēku figūras nepauž ne sajūsmu par notikumu, ne uzvarošu prieku. Dominē autora spožais gleznotāja tonālista neordinārais talants.
Man ir liels prieks, ka Jelgavas muzejs ar šo izstādi reabilitējis lielisko meistaru – simtgadnieku Āriju Skridi.
