Aizvadītā gadu simta divi totalitāru režīmu vadoņi centās pierādīt, ka miers, patiesība un godīgums ir tādi paši patoloģiski jēdzieni kā vardarbība, provokācijas, karš.
Aizvadītā gadu simta divi totalitāru režīmu vadoņi centās pierādīt, ka miers, patiesība un godīgums ir tādi paši patoloģiski jēdzieni kā vardarbība, provokācijas, karš. Ar saviem pieņēmumiem ieraujot Otrajā pasaules karā simtiem miljonu cilvēku, dažādu tautību pārstāvju. Tika stāstīts, ka brīvības cīņas ir uztiepts aizsargāšanās akts, kā slepkavas nogalināšana aizstāvoties. Tā tika iesaistīti daudzu tautību cilvēki abās karojošajās pusēs. Par tālaika karu un upuriem varētu domāt, ka viss veltīgi un nevajadzīgi, bet tomēr! Ja tā nebūtu, vai mums būtu ES un Vācija, kā ES balsts, reizē arī demokrātijas stūrakmens Eiropā. No pasaules kartes pazudusi “ļaunuma impērija” – PSRS. Tās vietā daudzas tautas un valstis veido demokrātiskas sabiedrības. Nu jau varam runāt par Eiropas miera periodu, jo tur kopš Otrā pasaules kara nav pasaules mēroga konfliktu. Bijuši mēģinājumi, taču savlaicīgi nomierināti. Tātad nevaram sacīt, ka upuri veltīgi. Lai mācītos dzīvot mierā bija vajadzīgs karš, latviešu sarkanarmieši, leģionāri un to uzupurēšanās. Dzīvojam ES, un tur mūs ar šautenēm uz vēlēšanām neviens neaicināja, kā tas notika 1940. gada jūlijā Latvijā, piemēram, Zebrenes pagastā. Pats redzēju.
