Baumas un aprunāšana, īpaši jauniešu vidē, ir ļoti nežēlīga, tādēļ klaču objektam jābūt pietiekami gudram, lai spētu tās objektīvi izvērtēt vai ignorēt.
Baumas un aprunāšana, īpaši jauniešu vidē, ir ļoti nežēlīga, tādēļ klaču objektam jābūt pietiekami gudram, lai spētu tās objektīvi izvērtēt vai ignorēt.
«Viņš ir riktīgais memmesdēliņš», «viņa ir briesmīga zubrila», «viņa ģērbjas tiešām briesmīgi», «viņš viņai tā pielipis, ka tūlīt jau būs palīdis zem tupeles» – tādi un līdzīgi izteicieni var ļoti sāpināt un, protams, radīt kompleksus. Nereti gadās, ka, lai pierādītu savu taisnību, aprunātais sāk taisnoties un rīkoties pretēji baumās teiktajam, pat ja tas nebūt nav labākais un pareizākais. Gudrākie, protams, aprunāšanu neņems vērā, taču pat pilnīgi nepamatotas baumas var radīt sāpīgus pārdzīvojumus. Pie šādiem secinājumiem nonāca divas jaunietes, kas nu jau ir pietiekami vecas, lai piedalītos vēlēšanās.
18 gadu vecā Santa, lai arī uzskata, ka ir pietiekami veca un pieredzējusi, lai mācētu aprunāšanu ignorēt, atzīst, ka tā var ļoti sāpināt. «Jau diezgan agri iemācījos tikt galā ar klasesbiedru izteikumiem par to, ka esmu pārāk pareiza, lai kaut reizi neizpildītu mājas darbus, ballītē iedzertu vai uzpīpētu. Protams, sākumā šie apgalvojumi radīja manī vēlmi mācīties mazāk un vairāk uzturēties klases pārgalvīgākajā kompānijā, apmeklēt diskotēkas, kur, protams, var arī iedzert. Taču laikam pat skolēniem ir kripatiņa veselā saprāta, un man izdevās mācības un izklaidi sabalansēt».
Santas vērtējumam piekrīt pāris gadu vecākā Indra. Arī viņa uzskata, ka nežēlīgā aprunāšana un baumošana raksturīga tieši jauniešiem. «Laikam, jauniešos vēl nav nostabilizējusies vērtību skala. Viņi paši par sevi jūtas nedroši un kompleksu nomākti, tādēļ, lai celtu savu pašapziņu un reitingu klasē, sāk baumot un aprunāt – varbūt viņiem liekas, ka, sāpinot citu, var kļūt pārāks… Nezinu, neesmu šajā jautājumā iedziļinājusies un arī psiholoģiju nestudēju. Taču esmu pārliecināta, ka aprunātajiem ir muļķīgi taisnoties vai pēkšņi no kārtīga skolēna pārvērsties par uzdzīvotāju un ballīšu karali,» prāto Indra. Šobrīd abas meitenes uzskata, ka ir pietiekami gudras, lai spētu izvērtēt, kurās baumās ieklausīties, bet kuras «laist gar ausīm». Īpaši Indra uzsver, ka ignorē pilnīgi visus paviršu paziņu un vecu tantiņu izteikumus, tagad viņu varētu sāpināt tikai kāda ļoti tuva drauga vai draudzenes palaistās baumas. Tā kā viņai šādu tuvu cilvēku ir ļoti maz, tie visi ir pārbaudīti un nepatīkamus pārsteigumus nesagādās. Taču pa kādai asarai melīgas aprunāšanas dēļ arī viņām nācies piedzīvot.
Indrai sāpīgākās ar aprunāšanu saistītās atmiņas ir no pamatskolas pēdējās klases. «Tai laikā man bija ļoti laba un tuva draudzene. Bijām kā pielīmētas – viena bez otras ne soli. Kādā no ballītēm draudzene nolēma iedzert arī stiprāku dzērienu. Tā bija pirmā reize, kad viņa lietoja alkoholu, tādēļ jau pēc pāris glāzītēm visparastākā vīna mana mīļā draudzene bija ļoti spēcīgā reibumā un man viņu gandrīz nešus vajadzēja nogādāt mājās. Pati biju pietiekami nodarbināta ar draudzenes vākšanu un alkoholam pat nepieskāros. Dzīvojām mazā miestā, kur visi par visiem visu vienmēr zināja, tādēļ nebija īpašs pārsteigums, ka jau nākamajā rītā ciema svarīgākais jaunums bija manas draudzenes piedzeršanās. Drīz vien tika izdomāts, ka arī otra draudzene noteikti nav bez grēka, un jau tai pašā dienā svaigākā informācija vēstīja, ka mēs abas bijušas šausmīgi piedzērušās un knapi tikušas līdz mājām. Kāds «gādīgs» pilsonis jaunumus pavēstīja arī manai mammai, kas taisnā ceļā nāca mani audzināt jeb norāt. Lai kā es arī centos mammai iegalvot, ka neesmu dzērusi (līdz tam vispār alkoholu nebiju mutē ņēmusi), viņa tomēr par pareizāku uzskatīja ticēt aprunātājiem un baumotājiem. Vēl tagad, atceroties šo gadījumu, man ir ļoti sāpīgi: kā mamma varēja ticēt svešam cilvēkam, nevis pašas bērnam!» tā Indra.
Nemaz ne tik sen līdzīga situācija gadījusies arī Santai, kad kāds mammai un tētim bija pastāstījis, ka viņu vienīgā meita regulāri kāpjot svešās mašīnās pie kaut kādiem vīriešiem. Stāstītāji esot arī redzējuši, kā Santa kopā ar kaut kādiem vīriešu dzimtes pārstāvjiem plika peldoties un «mīcoties» pa upmalas krūmiem. «Kad mamma un tētis pēkšņi paziņoja, ka man būšot «mājas režīms», biju ļoti apjukusi – atzīmes skolā bija labas, apmeklēju pulciņus, palīdzēju mammai mājas darbos, vispār biju laba un kārtīga meita. Tādēļ vecāku pēkšņais paziņojums mani apstulbināja. Kad uzzināju, ka mani soda tikai kaut kādu baumu dēļ, jutos vīlusies un apjukusi. Es nespēju noticēt, ka vecāki, kas mani pazīst vislabāk, ir spējīgi pieņemt par patiesību svešu cilvēku melus. Vēlāk izrādījās, ka baumas palaidusi kāda mana klasesbiedrene. Tikai tādēļ, ka kopā ar viņu negribēju iet uz darbmācības pulciņu. Viņa par mani visādas lietas bija sastāstījusi savai mammai, un tā, protams, jauno ziņu palaida tālāk. Pēc ilgas sarunas vecāki man atvainojās, tomēr kopš tā laika viņi daudz pamatīgāk «uzpasē», kur, ar ko un kad es eju,» atzīst Santa.
Nu jau viņas abas uzskata, ka ir pietiekami pieaugušas, lai ar aprunāšanu un ļaunām baumām spētu cīnīties. Vislabākais veids, kā to izdarīt, esot ignorēšana. Reizēm baumās varot ar interesi ieklausīties, gadoties, ka no tām var pat ko mācīties. Tomēr pašas viņas cenšas sevi kontrolēt un baumošanas «burvībām» neļauties.
SECINĀJUMI:
Abas meitenes atzīst, ka īpaši aktuāla aprunāšana ir skolā un mazā miestā. Visvairāk no tā cieš jauni cilvēki. Tāpat arī meitenes – visas pagasta tantes uzskata par savu pienākumu pēc iespējas ilgāk un pamatīgāk nosargāt jaunu meiteņu godu. Labākais veids, kā cīnīties ar baumām, ir tās ignorēt, pretējā gadījumā kāds var nodomāt: «Ak, tad tu uztraucies, kas ko ir teicis. Tad jau tu esi vainīga!» Meitenes arī uzskata, ka nevajadzētu īpaši dusmoties uz pagasta tantēm, kas klačojas – visticamāk, viņas savu dzīvi ir nodzīvojušas, nekas aizraujošs ar viņām vairs nenotiek, tādēļ arī gribas pasēdēt uz soliņa un aprunāt garāmgājējus. Nav veikti pētījumi par to, kas vairāk baumo – sievietes vai vīrieši. Tomēr meitenes uzskata, ka, lai arī slēptāk, vairāk «trīt mēles» patīk vīriešiem. Un ja nu jūs tomēr ļoti nomoka baumas, var mēģināt mierināt sevi ar domu – tevi aprunā, tātad esi dzīva un tā vērta.
