Aptaujātie izsakās par galvenā korupcijas apkarotāja virzīšanas un uzraudzības principiem un min dažus iespējamos kandidātus.
Aptaujātie izsakās par galvenā korupcijas apkarotāja virzīšanas un uzraudzības principiem un min dažus iespējamos kandidātus
Rasma Kārkliņa politoloģe
Jāiesaista plašāks loks
Manuprāt, šajā procesā jāiesaista vairākas puses un kandidāti jāvērtē gan ģenerālprokuroram, gan valdošās koalīcijas un opozīcijas deputātiem, nevalstisko un citu struktūru pārstāvjiem, kas vien prot veikt šādu novērtējumu. Pašos pamatos ir pareizs princips, ka KNAB priekšnieku amatā apstiprina Saeima, taču šim atbalstam jābūt pārliecinošam. Varētu pat noteikt, ka par kandidātu jābalso vismaz trīs ceturtdaļas deputātu.
Kandidāti jāvērtē pēc viņu godaprāta, pēc tā, vai tiem piemīt skaidra izpratne, kas ir korupcija un kā to mazināt, vai ir pieredze, zināšanas par labas pārvaldības principiem un likumdošanu, taču te darba procesā vajadzības gadījumā var iesaistīties padomnieki un padotie. Taču vēlos uzsvērt, ka jābūt izpratnei par komplicēto korupcijas būtību.
Par konkrētiem kandidātiem patlaban grūti teikt – atceroties iepriekšējo izvirzīšanas kampaņu, nepieciešams ilgāks apdomas laiks. Pieļauju, ka KNAB varētu vadīt kāds no līdzšinējiem priekšnieka vietniekiem, un birojā noteikti ir vēl kādi spējīgi darbinieki.
Vilors Eihmanis biedrības “Par godīgumu tiesu sistēmā “Temīda”” valdes loceklis
Velosipēds vēlreiz nav jāizdomā
Nav vērts izgudrot divriteni otrreiz, jāskatās uz ES valstu pieredzi un praksi. Jāraugās pēc valsts uzbūves principa – ja tā ir prezidentāla, šis jautājums būtu jāatstāj prezidenta ziņā, ja parlamentāra – jālemj parlamentam. Latvijas situācijā būtu labāk, ja kandidātu izvirzītu Valsts prezidents, kurš ir salīdzinoši neatkarīgs no politiskajām partijām, bet apstiprinātu Saeima. Par jautājumiem, kas prasa precizēšanu, jādiskutē un jāvienojas par konkrētiem spēles noteikumiem – jārīko konkurss vai ne. Kontroli nodrošina gan sabiedrība, gan nevalstiskās organizācijas, gan žurnālisti. Patlaban valdošais uzskats, ka kontroles nav, ir lieka laika tērēšana.
Ja vien būtu politiskā griba, koalīcija varētu mainīt likuma normu, paredzot, ka kandidatūru KNAB priekšnieka amatam izvirza Valsts prezidents, taču tā vietā nolemts jauno kandidātu meklēt nesteidzoties.
Es šim amatam virzītu mūsu biedrības pārstāvi Ivaru Redisonu, kurš ir godīgs un zinošs cilvēks, turklāt jau reiz pretendējis uz šo amatu.
Iveta Kažoka “Providus” pētniece
Jānovērš esošās kļūdas
Par optimālu var uzskatīt iecelšanas procedūru, kāda bija 2004. gadā: atklātā konkursā pieteikušos kandidātus vērtē komisija, kuras locekļu vairums nav politiķi, tad virza jautājumu uz valdību un tālāk – uz balsošanu Saeimā. Te gan jānovērš kļūda, kad uz valdību virza vairākus kandidātus, bet atbalstu nesaņem tas, kurš komisijā ticis vērtēts augstāk nekā pārējie. Galvenais – lai tur būtu neatkarīgi un KNAB jautājumos kompetenti cilvēki, kas ir puslīdz zināmi sabiedrībā un politiski neatkarīgi, un lai nebūtu situācijas, kad komisijas locekļi jau iepriekš zina, par ko balsos. Tas nav vienkārši, bet nav arī neiespējami.
Ja pie mums būtu dziļi iesakņojušies politiskās ētikas principi, pārraudzību varētu veikt Ministru prezidents, taču līdzšinējā prakse liecina, ka tas birojam vairāk ir traucējis. Viens no variantiem – šīs funkcijas varētu veikt Prokuratūra.
Uzskatu, ka KNAB vadītājs varētu būt kāds no Alekseja Loskutova vietniekiem, ilggadējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns vai kāds cits kandidāts, kuram būtu gan priekšstats par korupcijas novēršanas jomu, gan prasme vadīt lielu kolektīvu.
