Veco tradīciju latviešu strēlnieki atcerējās, ejot izlūkos.
Veco tradīciju latviešu strēlnieki atcerējās, ejot izlūkos
Mūsdienās jauniešiem ir daudz iespēju satikties diskotēkās, klubos, koncertos, sacensībās, dažādās interešu izglītības kopās un pat nakts pārgājienos. Senos laikos tā vietā bija vienkārša meitās iešana. Lūk, kā to savās atmiņās attēlo vēl aizvien garā mundrais latviešu strēlnieka dēls Uldis Pudelis.
Parasti meitās iešana sākās ar to, ka sestdienas vakarā pēc pirts vai svētdien vairāki puiši salasījās kopā un tad nosprieda, uz kurām mājām vajadzētu doties. Tā kā iepriekš puišu gājiena maršrutu neviens nezināja, nedēļas nogalē meitas vienmēr centās turēt māju sakoptu. Ko ciemiņi darīja, meitās aizgājuši? No savu vecāku Emīla Pudeļa (1893 – 1969) un mātes Martas Pudeles (dzimušas Kaimiņas, 1899 – 1978) stāstītā zinu, ka tādās jauniešu kopā sanākšanās tika pārspriesti jaunākie notikumi, kas bija lasīti avīzēs vai dzirdēti ļaužu runās. Stāstīja arī anekdotes, uzdziedāja, dažreiz uzdejoja. Seksuālās vaļības neatļāvās. Ja bija daži izņēmumi, tad par tiem skaļi nerunāja.
Ar patikšanu par maz
Tādās kopējās vakarēšanās bieži vien saskatījās jaunie pāri, kas vēlāk jau tika uzsaukti baznīcā. Zinu gadījumu, kad ar savstarpējo patikšanu bija par maz. Proti, vecāki atteicās izdot jaunāko noskatīto meitu, pirms nav precēta vecākā. Izšķiršanās noteikti nebija viegla, bet galu galā līgavainis apprecēja vecāko meitu.
Meitās gājēji nāca arī uz mūsu mājām. Atceros tēva stāstu, ka viņam viena no dienestmeitām bija sūdzējusies par uzmācīgu kavalieri, kas nav bijis tīkams un no kura gribējies ar godu tikt vaļā. Tajā vakarā, kad kavalieris ar citiem puišiem bijis klāt, tēvs aizgājis gulēt klētī, kur tikusi ierīkota guļvieta dienestmeitai. Naktī ciemiņš bijis klāt. Tumsā viņš pārbraucis ar plaukstu pār tēva seju, noteicis: “Tēviņš” un aizgājis.
Nāves ēnā rakstītais
Kad sākās Pirmais pasaules karš, lielākā daļa meitās gājēju tika iesaukti armijā. Tēvu ieskaitīja 2. Rīgas Latviešu strēlnieku bataljonā. Viņš piedalījies Ziemassvētku, Juglas kaujās, aizstāvējis tā saukto Nāves salu. Par varonību cīņās pie Ķekavas 1916. gada 8. martā apbalvots ar IV pakāpes Jura krustu nr.732136.
Saglabājusies viena 1916. gada 31. janvārī rakstīta tēva vēstule manai mātei, ar kuru viņš apprecējās pēc astoņiem gadiem. Šajā vēstulē, kas tapusi kauju starplaikā, uz dzīvības un nāves robežas viņš atcerējās agrāko meitās iešanu. Oriģināls nodots glabāšanai Latvijas Kara muzejam.
Labdien, labais bērns!
Šodien pēc kalendāra ir svētdiena, 31. janvāris. Arī mums kara laukā tā diena ir savādāka nekā citas (seko nesalasāma teksta fragments).
Pa nakti jāiet uz vācu pozīcijām izlūkos, pa dienu – atkal uz “karauli” (sardzi – red.) vai arī jāstāv par “dņevaļnoju” jeb latviski – par kārtības uzturētāju virtuvē vai istabās. Tikai kādas trīs dienas atrodamies netālu no Ķekavas pie izpostīta kroga. Krievi, kā jau pirmie te ieradušies, ieņēmuši tās labākās vietas, bet nekas – varam ļoti labi apmierināties ar savu “zāli”. Pirmo reizi gan, kad te atnācām, izlikās diezgan bēdīgi. Nevarējām nekur atrast malku, arī krāsns bija stipri saplīsusi. Kurinot dūmi negāja laukā pa skursteni, bet palika turpat istabā. Tagad viss sataisīts uz godu, arī par malku nav daudz jāraizējas – varam dabūt, ja tik grib nest. Šodien, lai gan ir svētdiena, visi aizņemti ar darbiem – kā nu katrs. Viens spēlē ermoņiku, un kādi četri dzied “Apsedloju melnu kuili”. Kārlis ar Ernestu un vēl kādi četri dūšīgi sarauj “21” (kāršu spēle “acīte” – red). Tikai man un vēl dažiem no mūsu “zvoda” (vada – red.) nav nekāda darba, vāļājamies pa nārām un domājam par pagājušajiem zelta laikiem, kuri ir aizgājuši, un Dievs zina, vai kādreiz nāks atpakaļ.
Vāciešiem gan, kā izliekas, šodien nav svētdiena, jo no rīta desmitiem dūšīgi šauj granātas un šrapneļus uz mums tuvu stāvošām mājām. Pēc katras granātas vai šrapneļa plīsuma mūsu zālei nodreb logu rūtis kā no stipra pērkona grāviena. Redzēs, vai kāda pie mums ar atlidos vai ne. Vakar vakarā bijām uz izlūkošanu pirmo reizi šajā rajonā. Gājām vesels zvods, kādi četrdesmit zaldāti. Bija ļoti skaists sestdienas vakars. Iedami jokojām, ka agrāki, mājās dzīvojot, gājām sestdienas vakarā meitās, bet tagad ta ejam ar flintēm un rokas granātām apbruņojušies pie vāciešiem ciemā – vai viņi grib mūsu apciemojumu vai ne.
Kā liekas, diezgan būs pļāpāts, šoreiz beigšu. Rakstāt atpakaļ, gaidīšu drīzākā laikā no Jums vēstuli.
Ar sveicienu, Emīlis
