Pirms pieciem gadiem Ventspili un arī visu Latviju pāršalca vēsts par traģisku nepilngadīgā Artura Brieža slepkavību.
Pirms pieciem gadiem Ventspili un arī visu Latviju pāršalca vēsts par traģisku nepilngadīgā Artura Brieža slepkavību. Toreiz likuma sargi darbojās neierasti ātri – jau nākamajā dienā iespējamie vainīgie tika aizturēti un drīz vien sabiedrība uzzināja vissīkākās šā nozieguma detaļas. Kā jau bija gaidāms, viņi stājās tiesas priekšā un saņēma bargus sodus, pat mūža ieslodzījumu. Darbs padarīts, visi par to var būt lepni, tomēr ir kāds bet… Latvijas Radio žurnālists pēc kāda notiesātā mātes lūguma sāka iedziļināties šajā krimināllietā, un drīz vien sāka veidoties aina, ka nekāda izmeklēšana nav notikusi – liecības apšaubāmas, notikuma vietas dīvainas un arī slepkavības iemesli – miglā tīti. Lietā nav veiktas nepieciešamās ekspertīzes, bet tur, kur liecības nesaskan, tās pievilktas aiz matiem. Grūti pat saprast, kā neredzīgi varēja būt policisti un vēl jo vairāk – tiesa. Vai tiešām Temīda bijusi akla vai arī kādam bijis izdevīgi sagrozīt faktus?
Piecus gadus pēc šā nozieguma beidzot atzīts – policisti strādājuši tik pavirši, ka būtībā nav neviena tieša pierādījuma, uz kura pamata toreiz aizturētos jauniešus varētu notiesāt. Negrasos apgalvot, ka puiši nav vainīgi, taču objektīva izmeklēšana bija nepieciešama. Tādā brīdī, gribi vai negribi, rodas vēlme ticēt tiem, kas apgalvo – mirušais zēns bija narkotiku kurjers un saistīts ar nopietnu noziedzīgo grupu, kuras “jumts” bija tie paši policisti. Iespējams, Eiropas Cilvēktiesību tiesas iejaukšanās būs par iemeslu, lai izmeklēšana šajā dīvainajā lietā tiktu atjaunota, tomēr maz ticams, ka pēc tik daudziem gadiem vairs izdosies savākt pietiekamus pierādījumus, lai atrastu īstos slepkavības organizatorus.
Redzot šādas lietas, zūd ticība objektīvai izmeklēšanai, nemaz nerunājot par policistu darba kvalitāti. Vai patiešām likuma sargi visu dara pēc principa “kā maksā, tā strādā”, bet varbūt tā ir apzināta nolaidība? Mūsdienu materiālistiskajā pasaulē algas apmēram nereti ir svarīgākā nozīme cilvēka dzīvē, taču vai zema samaksa dod tiesības haltūrēt? It sevišķi, ja no tā atkarīga cilvēka brīvība un drošība.
Interesanti, cik krimināllietās varētu atrast līdzīgas nejēdzības un faktu neatbilstību. Domāju, daudzās. Nesen rokās nonāca kādas krimināllietas materiāli. Tā kā lietā vēl nav tiesas sprieduma, sīkāk tās apstākļus nekomentēšu, tomēr jāmin vismaz daži fakti – notikuma vietas apskate veikta divas nedēļas pēc konstatētā atgadījuma un diennakts tumšajā laikā, turklāt lietā nav atrodamas vairāku personu liecības, kas redzēja notikumu, savukārt aizdomās turamās puses viedoklis apspēlēts ar neskaitāmām liecībām, kas apvaino cietušos. Ar nepacietību gaidu, vai tiesa šādas nianses pamanīs vai arī tie liksies ikdienišķi sīkumi.
Visai reti policistiem jāatbild par paviršu darbu, labākajā gadījumā lietu prokuratūra nosūta atpakaļ otrreizējai izmeklēšanai, kā tas bija ar Platones upē atrastās mirušās nepilngadīgās meitenes lietas apstākļu noskaidrošanu. Līdz šim tā arī nav skaidrs, kas toreiz notika. Baumoja dažādi, bet plašākai sabiedrībai izmeklēšanas slēdziens nav zināms.
Var jau sūkstīties par bēdīgajiem darba apstākļiem, zemo atalgojumu (tas gan pēdējā laikā sācis palielināties), tomēr visiem likuma sargiem, izmeklējot kādu notikumu, vajadzētu sev pajautāt – vai es strādātu tieši tāpat, ja cietis vai bojā gājis būtu kāds man tuvs cilvēks? Varbūt tad sirdsapziņa pateiks priekšā pareizo ceļu un, kas zina, ar laiku sabiedrība sāks ticēt likuma taisnīgajam sodam.
