Piekususi apsēdos uz soliņa autobusu pieturā Raiņa ielā 19. Zem krūma tupēja balta kaķenīte. Tad tā piecēlās un aizgāja.
Piekususi apsēdos uz soliņa autobusu pieturā Raiņa ielā 19. Zem krūma tupēja balta kaķenīte. Tad tā piecēlās un aizgāja. Skatam pavērās šausminoša aina: kaķenītei astes vietā karājās tievs pliks “diedziņš”… Minka iegāja 19. mājas sētā un nozuda aiz drāšu žoga. Te no nama nāca sieviete gados, un es jautāju, kas noticis ar dzīvnieciņu. Sieviete šerpā tonī atbildēja: jā, kaķene te dzīvo, viņai ir četri bērni, un nedomājiet tai dot ēst. Šinī mājā dzīvo bērni, un kaķi mums nav vajadzīgi. Asti viņai sabojāja ķerot. Mūsu mājas iedzīvotāji viņu nebaro un karstajās nedēļās nedeva arī dzert.
Protams, mēģināju skaidrot, ka tas nav pareizi, bet katra palikām pie savas pārliecības.
Biju šokēta. Trīsstāvu māja, un neviena normāla cilvēka! Visur tiek rakstīts un runāts, ka dzīvniekiem jāizliek trauki ar ūdeni. Kaķi neklejo kā suņi. Viņi dzīvo tur, kur dzimuši vai nomesti. Arī šī baltā kaķenīte taču tika atstāta. Pie manas mājas Mātera ielā arī nupat atnests maziņš pelēks kaķēns, baidās no visa un visiem. Dzīvnieksu taču iespējams nodot patversmē, nevis nomest citiem par nastu.
Ko tagad darīt? Baltā kaķenīte vēl ir dzīva, mazie kaķēni arī, un visi grib ēst un dzert. Bet nedrīkst dot. Un dzīvnieki mokās. Jā, Dome jau aizliedz tos ēdināt, draud pat sodus piemērot. Jāķeras klāt gan būtu tiem, kas dzīvniekus izmet kā apnikušas lietas. Vajadzētu sekot ārzemju piemēram – tur kaķus sterilizē un atdod atpakaļ dzīvesvietās, turklāt visa māja par viņiem rūpējas. Mums labāk, lai žurkas skraida logu priekšā un pagrabos. Ejot pēc zaptes burkas, būs jautri sajust uz pleca uzlecam kādu garastaini!
Dzīvnieku aizstāve
