Ķoņu dzirnavas ir vienīgās Latvijā, kur vēl darbojas 19. gadsimtā Vācijā ražotās vilnas pārstrādāšanas iekārtas, un tā ir vienīgā vieta, kur klients var saņemt dziju tieši no pašu audzēto aitu vilnas bez piejaukumiem.
Ķoņu dzirnavas ir vienīgās Latvijā, kur vēl darbojas 19. gadsimtā Vācijā ražotās vilnas pārstrādāšanas iekārtas, un tā ir vienīgā vieta,
kur klients var saņemt dziju tieši no pašu audzēto aitu vilnas bez piejaukumiem
Ziemeļlatvijas gandrīz pašā attālākajā nostūrī – nepilnus desmit kilometrus no Rūjienas Igaunijas pierobežā Rūjas upes krastā – atrodas Ķoņu dzirnavas, kur aizvien gluži kā pirms teju 200 gadiem tiek malti graudi un pārstrādāta vilna, bet pēdējo gados – arī ūdens dzirnavās ražota elektroenerģija un attīstīts tūrisms.
Kad “Ziņu” braucamais krietni satumsušā aprīļa novakarē ieripo Ķoņu dzirnavu sētā, tūlīt piesteidzas saimniece Mirdza Čākure un, neapvaicājusies par vēlīno viesu mērķiem, viesmīlīgi aicina pabūt pie ugunskura. Tieši tas esot vakars, kad, veroties sprakšķošajās dzirkstelēs, piepildoties ikviena vēlēšanās.
Tradīciju šajā vietā netrūkst – pēc jaunā gada sagaidīšanas nākamie lielākie svētki ir Lieldienas ar šūpošanos kārtīgās līgotnēs un olu ripināšanu, vasaras sākumā atbraucējiem tiek piedāvāts ielīgot vasaras saulgriežus, piedalīties pankūku svinībās, doties velobraucienos, sadziedāties, izdejoties, rīkot kāzas un citus godus. Savukārt gada noslēgumā – Ziemassvētkos – Ķoņu dzirnavās valda rūķu balles gaisotne. Taču visi šie sarīkojumi tiek īstenoti tā, lai nepazaudētu laika gaitā krātās gan materiālās, gan garīgās vērtības.
Saglabā vēsturisko garu
Kaut arī Ķoņu dzirnavu vēsture aizsākusies jau 19. gadsimtā, vienas no pirmajām dokumentētajām liecībām ir, ka no 1887. līdz 1900. gadam muižu pārvalda barons Džems fon Menzenkampfs. Iepriekš īpašums piederējis Džema brālim, bet pēc viņa nāves mantinieki Maksis un Kārlis vēl bija nepilngadīgi. Vēlāk Ķoņu muižā un tās dzirnavās sāk saimniekot Maksis, bet pēc agrārās reformas 1922. gadā īpašums pārdots igaunim Ernestam Lāmanim. Toreiz dzirnavās esot darbojušās divas ūdens turbīnas, maļamie gaņģi, putraimu un skrošu gaņģis, vilnas kārstuves un vērpjamā mašīna. Vēlāk arī zāģēti jumta dēlīši, kārsta, vērpta un šķeterēta vilna, malta labība, bīdelēti graudi. Tad dzirnavas apsaimnieko kolhozs, tomēr vēsturiskās vērtības arī šajā periodā izdevies saglabāt.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Ernesta Lāmaņa dēls Arnolds mūsu valstī atgriezās no Austrālijas, atguva dzimtas īpašumu. Lai arī rosība Ķoņos gāja no rokas – tika malti graudi un kārsta vilna –, tomēr viņa ģimene no tālās zemes pārcelties negribēja. Tādēļ ar vēlējumu saglabāt seno īpašnieku tradīcijas Arnolds Lāmanis dzirnavas 1999. gadā pārdeva Mirdzai un Ilgonim Čākuriem. Sākumā domājuši nodarboties arī ar laukkopību, tomēr neauglīgajā zemē tas diez ko nav veicies, tādēļ pēdējos gados saglabāta graudu un vilnas pārstrāde, kā arī elektrības ražošanas Rūjas upē un lauku tūrisms. Pašlaik kopā ar saimniekiem tur strādā vēl astoņi darbinieki.
Ķoņu dzirnavas ar tai piederošajām ēkām – kūti, klēti, lauku pirti un citām būvēm – ir unikāls arhitektūras un vēstures piemineklis, kas ir viens no pirmajiem mehāniskajiem uzņēmumiem Latvijas laukos. Dzirnavu ansamblis kopā ar lauku ainavu veido uzskatāmu vēstures ainu pirms vairāk nekā 100 gadiem.
Pašcepta maizīte
Gadu gaitā līdz ar jauniem sasniegumiem zinātnē graudu malšanas un vilnas pārstrādes pamatprocess maz mainījies, izņemot ūdens enerģijas izmantošanas veidu. Sākot ar pagājušā gadsimta 30. gadiem, ūdens turbīnas izmanto elektroenerģijas ražošanai. 2000. gadā dzirnavās uzliktas divas jaunas hidroturbīnas, un ar iegūto enerģiju darbina dzirnavu ražošanas procesā iesaistītos mehānismus. Tehniskās lietas ar lielu azartu savā pārziņā tur Mirdzas vīrs Ilgonis, lieli palīgi brīvajos brīžos ir arī dēli Armands un Imarts, kas studē tūrismu.
Šoziem kādu laiku graudu maļamajām dzirnavām saimnieki ļāva atpūsties, jo saimniecības ēkai tika mainīts jumts, sijas un veikti citi lieli remonti. Grūti bijis iztikt bez pašu maltajiem miltiem. Mirdza atklāj: “Mums ir sava maizes krāsns, cepam rupjmaizi, baltmaizi, maizīti ar klijām un karašiņu. Bet tagad dabūjām citās dzirnavās maltus miltus, kas nebija nogrūboti. Maizīte tādu dēļ kļuva zila.”
Vilnas produkcija
No laiku laikiem Ķoņu dzirnavās pārstrādāta arī vilna. Graudu malšana un vilnas kāršana un vērpšana gan nav apvienojama, jo, melderim darbojoties, ēkas telpas slīgst putekļu mākonī. Agrāk lauku ļaudīm šie arodi bija ļoti nepieciešami, gan vilnas, gan graudu pārstrādātāji darbojās no agra rīta līdz vēlam vakaram arī sestdienās un svētdienās.
“Pēc vilnas pārstrādes pieprasījums ir,” saka Mirdza, tomēr, tā kā saimnieki vēlas saglabāt vecās mašīnas un iekārtas, to dara mazos apjomos. Tādēļ uz Ķoņiem iecienījuši doties nelielu aitu ganāmpulku īpašnieki, zinot, ka gatavā šķeterētā dzija būs darināta tieši no viņu aitu vilnas.
2002. gadā Eiropas kultūras matojuma dienās Ķoņu dzirnavas tika iekļautas Latvijas industriālo pieminekļu sarakstā. Izmantojot vilnas pārstrādes galaproduktus, attīstīta amatniecība ar dažādu (arī etnogrāfisku) izstrādājumu sīkražošanu. Darbnīcā šuvējas darina segas un spilvenus ar dabīgas uzkārstas vilnas pildījumu.
“Vecās likteņdzirnas”
“Pēc astoņu gadu darbošanās saprotu, kādēļ Lāmaņa kungs tieši mums pārdeva šīs dzirnavas – manam tētim mīļākā dziesma bija “Vecās likteņdzirnas”, savukārt es viņam biju vismazākā un klausīgākā meita. Tēvs bieži šo dziesmu spēlēja un dziedāja, bet es brīžiem biju nesaprašanā – kā tik skumīga var patikt…” saka M.Čākure, piebilstot, ka nāk no rokdarbnieku ģimenes. Viņas mamma bija šuvēja, vecmammas – lielas rokdarbnieces, šo arodu pārmantojusi arī Mirdza. Bērnībā mājās bija stelles, viena no vecmāmiņām pat dziļā krēslā pie loga auda audeklus, adīja un tamborēja. “Es toreiz to darīju vismazāk, tāpēc laikam dzīve mani nolikusi šajā vietā un laikā,” tā Ķoņu dzirnavu saimniece.
Viena no Čākuru ģimenes iecerēm ir, ka Ķoņu dzirnavas varētu kļūt par lietišķās amatniecības metodikas un praktisko iemaņu apguves vietu visās nozarēs, kuras ūdens dzirnavu ziedu laikos bija cieši saistītas ar dzirnavu rūpaliem. Tur varēs iegūt pārliecību – arī modernais jaunietis nav šķirams no latviešu tautas paražu apguves, ka tāpat kā skotiem, austriešiem, vāciešiem un citām pasaules tautām arī latviešu tautas tērps tradīciju svētkiem būs mūžīgs.
