Drēgna rudens migla karājas kā nevīžas aizmirsta lupata. Uz tās fona spocīgi kustas izplūduši cilvēku stāvi.
Drēgna rudens migla karājas kā nevīžas aizmirsta lupata. Uz tās fona spocīgi kustas izplūduši cilvēku stāvi. Nāsis kairina lipīgi salkans smārds. Kāds salīcis augums flegmatiski urķējas nenosakāma satura kaudzē, cits līkņā ap tukšu pudeļu grēdu. Vēja nav, tomēr aukstums kā asa tērauda stieple urbjas ribstarpās, lien aiz apkakles un svilina vaigus. Apdauzītā emaljētā izlietnē kuras vāra uguns, to bez lieliem panākumiem cenšas nosargāt šķidrs aizslietnis no kastēm un mēbeļu fragmentiem. Uz apgāzta spaiņa, apdriskāta gludināmā dēļa polstera, ieplaisājušas plastmasas kastes sēž vēl daži augumi. Šie ļaudis kā allaž gaida atbraucam pirmās atkritumu mašīnas. Tām arvien tiek veltītas trulas cerības un ilgas pēc pieticīga pārsteiguma: varbūt šodien uz pilsētas izgāztuvi atvedīs labi daudz tukšu pudeļu, varbūt – kādu mēteli vai vēl labāk – zābaku pāri, jo ziema jau klauvē.
Vārds «bomži» ikdienas leksikā diemžēl skan tikpat ierasti kā, piemēram, «deputāts», «parlaments», «mafija». «Bomžs» ir tāds pat ienācējs mūsu valodā kā daudzi citi svešvārdi, un tas apzīmē klaidoņus, cilvēkus bez noteiktas dzīves vietas. Saulesbrāļus.
Vai katru dienu pilsētas ielās, pie autoostas, tirgus apkaimē, namu pagalmos pie atkritumu urnām sastopam noskrandušus cilvēkus, kas rokas mēslos un gandrīz vienmēr tajos atrod kaut ko sev noderīgu, lai tad lietišķā mierā iebāztu somā, maisā, kabatā vai tieši mutē. Tādus ieraugot, ikviens mēdzam aizgriezties, neievērot. Tāpat kā to dara valdība, gatavojot statistiskus pārskatus par labklājības līmeni valstī, tāpat kā sabiedrība vispār.
Pilsētas izgāztuvē, kas atrodas mežiņā Līvbērzes šosejas malā, sev iztiku, darbu un dažkārt arī pajumti meklē cilvēki, kas paši par sevi saka: esam nonākuši tik zemu, ka tālāk vairs nav iespējams. Viņi parasti nelabprāt ielaižas sarunās, tomēr šoreiz «Ziņām» ir gatavi pastāstīt par sevi, savu dzīvi un «izgāztuves filosofiju» (ir arī tāda). Jo esam ieradušies ar ciemkukuli – maizes klaipu, cigaretēm un šņabi, vislielākajām vērtībām šajā vidē. Mūs viesmīlīgi nosēdina tuvāk ugunij, tukšai kastei pārliktu dēli servē par dzīru galdu, uz kura ir pat divas gandrīz vienādas dakšiņas, ieplaisājusi koka glāzīte un bezmaz pilna burka ar tikai mazliet ierūgušiem dārzeņu salātiem. Juris, kas šajā sabiedrībā ir tāds kā nekronēts virsaitis, nosvērti ielej šņabi, un saruna var sākties.
«Apaļā galda» konference izgāztuvē
Parasti izgāztuvē pastāvīgi esot sastopami kādi pieci cilvēki. Daži tur apgrozās divus, četrus un vairāk gadu. Jurim stāžs vislielākais, viņš izgāztuvē «pierakstīts» jau gadus septiņus. Kompānijā ir arī suns Simbo un kopš neilga laika arī – dāma. Ludmila, izdzērusi alkohola mēriņu, kļūst runīga un labprāt paskaidro, kā izgāztuve tiek pie saviem iemītniekiem.
– Piemēram, Ozolniekos ir kafejnīca. Gāju tur pieteikties par trauku mazgātāju. Domājat, tur vajadzīga 46 gadus veca sieviete? Vajag jaunu, smuku, ar kājām no ausīm, slaidu. Kafejnīcās noteikti pieprasa tikai slaidās. Pat vecumam nav tik liela nozīme. Saimnieki negrib resnās, apaļīgās, jo baidās, ka daudz ēdīs… Jā, bezdarbs ir tas, kas izdzen vispirms uz ielas, pēc tam – uz šejieni. Kā mani. Te nav slikti, te atradu sev vīrieti, šeit man ir draugi, kas mani saprot un palīdz.
Ivars savukārt pastāsta, ka šajā kompānijā galvenokārt ir cilvēki, kas nav gluži bezpajumtnieki, dažiem no viņiem ir vēl dzīvoklis, citam – māte, ir arī ģimenes cilvēks… Esot tādi, kam tuvējā apkaimē pat ir sava lauku saimniecība. Taču laukos trūkums tāpat ir liels, tāpēc lopiņiem barība jāmeklē izgāztuvē.
Iepazīšanās procedūra norit nepiespiesti un kaut kā nemanāmi. Kopā ar mums un jau pieminētajiem pie kuslās uguns sēž vēl Aļiks, Alberts, Aleksandrs un Māris. Tautībai, pilsonībai posta priekšā nav nozīmes. Nozīme tikai tam, ko izdodas atrast citu izmestajos atkritumos.
Pilsētas sauso atkritumu izgāztuve ir meža ieskauts laukums, kas, atkritumiem krājoties, ar gadiem aug augstumā. To līdzina ar buldozeriem un piestampā smagsvara tehnikas brīnums, ko mīlīgi dēvē par «Taņu». Tagad mēslu kaudze sasniegusi apmēram piecstāvu mājas augstumu, vēl rezerve esot kādi pieci metri. Pirms pāris gadiem tur bija ieradies attiecīgās nozares ministrs. Stāsta, ka pirms viesa vizītes speciāli indēti prusaki. SIA «KULK» izgāztuves sargs gan teic, ka tas esot pārspīlēti, lai gan nenoliedz, ka vasarās tarakāni pa uzbraucamo ceļu bariem tekalējot lejā, lai patvertos no sausuma. Izgāztuves pastāvīgie iemītnieki, «īstenie apsaimniekotāji», apgalvo, ka beidzamajā laikā, kopš sākts atkritumus blietēt, vairs neesot ne prusaku, ne peļu, ne žurku.
– Ticiet vai neticiet, bet visā laikā te nav bijis neviena inficēšanās gadījuma, – saka Juris. Viņš gan nenoliedz, ka kādreiz divi saulesbrāļi no izgāztuves pa taisno aizvesti uz morgu. Taču paši vien bijuši vainīgi, sadzērušies kaut kādu indi.
Ikdienišķie dārgumi un delikateses
Izgāztuves ļaudis dzīvo brīvi kā karaļi, viņiem nav brīvdienu, nav svinamo dienu, arī darbdienās neviens nesaka – rocies. Vienkārši ēst gribas katru dienu, un vēders ir galvenais pavēlnieks.
Atrast reizēm var visu ko. Juris joprojām brīnās, ko tik cilvēki nemēdz izmest. Labi meklējot, izgāztuvē var atrast gan apģērbu, gan dažādas sadzīves lietas, piemēram, mēbeles. Un, protams, pārtiku. To izmetot lielos daudzumos.
– Jūs tikai padomājiet vien, kā tagad ir iekārtots: daudziem vispār nav, ko ēst, citi ēd trīs mutēm un vēl paliek, ko izmest, – saka saulesbrāļu virsaitis. Un viņš lepni pavēsta, ka tieši nupat viņa īpašumā esot vesels maiss ar labu mīklu. «Kā tā var – maizi mest laukā. Tas ir noziegums, vislielākais noziegums,» uzskata Juris.
Bet gadoties, ka atkritumos atved lielu daudzumu desu, žāvētu gaļu, ruletes. Vienkārši vai nu realizācijas termiņš beidzies, vai arī ražošanas procesā par daudz kaut kādas garšvielas vai konservanta piešauts, tad nu lidina prom… Reizēm iznākot pamieloties ar olu kulteni. Izmet laukā olu kastes, bet tajās – vairākas olu bretes. Nobēdzinātas, kā gan citādi! To izgāztuves ļaudis droši zinot: pie veikaliem konteineros it kā neviļus citu starpā iebāž arī pilnus paliktņus, lai vēlāk aiznestu, taču kādreiz nelaikā pasteidzas atkritumu vedēji, un cienasts nonāk izgāztuvē. Un vēl te var atrast kartupeļus, burkānus, svaigus un skābus kāpostus, sīpolus, pat banānus… Praktiski visu to pašu, ko veikalos. Varbūt tikai ne tik svaigu.
Saulesbrāļi pateicīgi strīdīgām sievām, kas saviem dzērājiem vīriem atņem neizdzertas pudeles un izmet. Gadoties pat tik tikko iesāktas. Tādās reizēs ir lielais ķēriens, un dzīres iet vaļā. Bez dzīrēm nevarot nu nekādi, jo tikai tāpēc, ka regulāri tiek spirtots, organisms panes visu, ko vēderā iemet. Primitīva, tomēr droša dezinfekcija. Tai noder arī kādā vecā zābakā iebāzta, aizmirsta un tā izgāztuvē nonākusi neatkorķēta pudele ar smalku liķieri.
Nereti «izrakteņos» atrod labu labās drēbes. Gan tāpat vien izmestās, gan no Psihoneiroloģiskās slimnīcas, policijas atvestās. Tad ir paku pakām. Var veļu atlasīt ilgākam laikam, labu labo. Tāpat apavus. Tiem jābūt ar veselu, izturīgu zoli, lai izgāztuves dubļi nemērcētu kājas, lai ziemā nesaltu. Nekas, ja reizēm katrā kājā cita izmēra, modeļa un stila apavs, galvenais ir lietošanas vērtība.
Reiz Juris uzdūries labam zābakam. Vilcis, vilcis, bet zābakā iekšā kāja. Nogriezta. Laikam no slimnīcas. «Vai jūs nebūtu vēmis?» vaicā Juris, «es vēmu. Neesmu jau pavisam truls taču.»
Vēl esot atrasts kāds zīdainis, citreiz – pieauguša cilvēka līķis. Tādos gadījumos tiekot saukta policija. Policisti lietišķi darot savu darbu, saulesbrāļi ar viņiem labi satiekot. Jo dzīvo mierīgi, nekaujas, nezog, nelaupa, nevienam neko sliktu nedara.
Ap ugunskuru sēdošie atceras gadījumu, kad kopā ar vecām mēbelēm atvesta un izgāzta gulta ar večuku. Vai nu piedzēries bijis, vai tāpat vien ar sirdi slikti palicis, atgūlies, un tad šo kā nevajadzīgu krāmu kopā ar pārējo pagraba drazu prom uz izgāztuvi. Vecītis atjēdzies, mirkšķinājis acis, prasījis: brālīši, dodiet paēst! Pabarojuši, padzirdījuši viņu. Tikai pēc vairākām dienām ciemiņš kaut kur aizgājis savās gaitās…
Viesmīlība un saticība
Pilsētas izgāztuves saimniecības priekšniecība un dežuranti sen samierinājušies ar Jura kompāniju. Viņu starpā ir pat tāda kā labvēlīga līdzāspastāvēšana. No priekšniecības puses nedzird sliktus vārdus, «bomžus» prom nedzen. Iespējams, ka klusās bailēs no viņu iespējamām ļaundarībām. Bet «bomži» nav ļaundari, viņi apgalvo, ka nekad neesot, piemēram, dedzinājuši atkritumus vai draudējuši ar citu kaitējumu, jo kā gan lai viņi apdraudētu paši savu «zelta bedri», vienīgo iztikas avotu? Gluži otrādi, viņi labprāt palīdz «KULK» darbiniekiem tīrīt ceļu, salasīt papīrus. Par to saulesbrāļiem tiek dažas privilēģijas, piemēram, tiek atļauts aukstās dienās iekurt ugunskurus, turēt suni. Tikai vienu suni un vienu kaķi, ne vairāk. Lai pārāk nesavairotos. Šos noteikumus bezpajumtnieki strikti ievēro. Tiesa, nupat Simbo uzradusies draudzene, jauna vilcenīte Palma. Gan Simbo, gan viņa saimnieki ir pārāk viesmīlīgi, lai kucīti aizdzītu, viņai piemeklēta kakla siksna, laikam Ludmila bija tā, kas pie siksnas piesprauda mākslīgu puķu pušķīti. Izpratne par skaisto taču katram sava. Un ikvienam, arī sunim, ir patīkami, ja izrāda mīlestību. Starp citu, «bomži» pateicīgi «KULK» vīriem par to, ka viņi Simbo uztaisīja labu būdu.
Jā, ar priekšniecību viņi sadzīvo labi, tāpēc reizēm tiek ļauts pat kārtīgi nomazgāties, apmainīt drēbes. Tās gan neviens šeit nemazgā, tā ietaupot uz veļas pulvera rēķina: valkā, līdz sadedzina kurtuvē.
Sabiedrības spogulis izgāztuves Olimpā
Šņabja litram plokot, saruna ievirzās arvien filosofiskākā gultnē. Namatēvi vai ik teikumā apliecina, ka savā ziņā ir universāli eksperti. Viņi, piemēram, spriež, ka maksa par atkritumu izgāšanu esot par augstu (šķiet, pusotra lata par kubikmetru). Tāpēc daudzi, kas mēslus atved ar privātām automašīnām, tos izmet, kur pagadās. Piedrazā mežu. Tas neesot labi. Ja cena būtu zemāka, būtu vairāk kultūras. Izgāztuves ļaudis vasarās daudz staigā pa mežiem, ogas un sēnes lasīdami, viņi zina, ko saka: meži ap Jelgavu ļoti piesārņoti.
Vispār no šejienes, no izgāztuves «augstumiem», esot daudz labāk redzams, kā dzīvo sabiedrība. Ļudai un viņas draugiem, lai gan viņiem labākajā gadījumā ir tikai vēl vecās, «sarkanās» pases, neviens nespēj liegt runāt un spriest par politiku. To viņi gan dara ļoti nelabprāt, kā daždien cilvēki, kas nemīl tukšu pļāpāšanu. Svarīgas ir tikai reālās vērtības. Solījumi un priekšvēlēšanu glaimi neko nenozīmē. Nozīmē – ēdamais, alkohols, drēbes, tukšas pudeles. Ik
12 pudeļu – tas ir litrs benzīna Ivara mopēdam, kas tepat, izgāztuvē, salasīts un uzmeistarots. 10 pudeļu – paciņa cigarešu. Politika ir ļaunums, kas rada konkurenci. Mūsu valsts politikas dēļ trūkumcietēju kļūst arvien vairāk. Daudzi, palikuši bez darba, nespēj samaksāt par dzīvokli, tiek izlikti uz ielas. Grimst izmisumā, bezcerībā, alkoholismā. Iespējams, secība ir cita, bet kāda tam nozīme. Būtisks ir fakts, un fakts ir tāds: beidzamajos divos gados izgāztuvē nokļūst arvien mazāk derīgu mantu, pārtikas. Jo «krējumu» jau no konteineriem «nosmeļ» pilsētas «bomži». Viņi, sātani, pamanās pirmie pārmeklēt miskastes, paņemt to labāko, izgāztuves «profesionāļiem» atstājot vien padibeņu padibenes.
– Konkurentu kļuvis tik daudz kā nekad, – dusmīgi un reizē sērīgi rezumē Juris, runādams par bēdubrāļiem pilsētā. – Vai gan tas liecina par sabiedrības labklājību?
Te, šajā izgāztuvē, paredzēts iztērēt miljonus, lai to iekārtotu atbilstoši Eiropas Savienības prasībām. Tas, protams, ir apsveicami un labi. Var jau fizisko, taustāmo šmuci labi, pareizi noglabāt un noslēpt, bet kur lai liek ubagus, bezpajumtniekus, narkomānus, slepkavas, prostitūtas? Visa šī kavalkāde taču vilksies līdzi tur – civilizētajā pasaulē.
Tikai pēc «speciālistiem» vien zināmām netveramām pazīmēm, pēc izgāztuvē nonākušo atkritumu satura saulesbrāļi spriež par daudzām dzīves izpausmēm, piemēram, par narkomānijas straujo izplatīšanos, par zagšanas palielināšanos. Ja kādā brīdī izgāztuvē nonāk vairāk mēbeļu, tā esot droša liecība tam, ka NĪP vēl kādu ģimeni parādu dēļ izlikusi no dzīvokļa. Bet, ja atbrauc mašīnas ar būvgružiem, skaidrs, ka atkal tiek remontēts un drīzumā tiks atvērts kāds jauns veikals, jo citu jau neko šai valstī un pilsētā nebūvē kā veikalus, krogus, varbūt vēl prieka mājas. Vietas, kur no iedzīvotājiem naudu izvilkt, nevis – kur pelnīt, lai būtu, no kā pārtikt.
Politika un politiķi «bomžus» neinteresē. Viņi teic, ka jābūt otrādi: tuvojas vēlēšanas, politiķiem būtu svarīgi, lai «bomžu» būtu mazāk, bet vai gan viņi kaut pirkstiņu pakustina, lai tā notiktu?
Viņi, šīs cilvēciskās būtnes, kas atgādina uzvilktus mehānismus, kad līdzīgi mēslu vabolēm rokas citu izmestajos atkritumos, apgalvo, ka nekad nevienam nav darījuši ļaunu – ja nu vienīgi sev. Ka viņi nekad nevienu neapdraudot, neapzogot. Viņiem nav pieņemama ubagošana ar pastieptu roku: ja nav citas iespējas godīgi pelnīt, viņi dara pašu pēdējo iespējamo darbu – rokas mēslos. Nākamais solis ir tikai kaps, tad viņos pašos rakāsies tārpi. Ubagot ir zem šo cilvēku goda. Tāpat kā zem sava goda viņi tur prostitūciju, maucību visās tās izpausmēs. Atšķirībā no mūsu sabiedrības pārtikušākās daļas, kas uz izgāztuvi transportē kaudzēm pornogrāfijas un citu minētās nodarbes apliecinājumu.
Tur, uz vējiem atvērtās netīrumu čupas, «bomži» no tālienes pamanāmi kā uz delnas – samērā neglītas un netīras. Viņiem, pelēkajiem cilvēciņiem, no atkritumu kalna augstumiem kā dieviem no Olimpa redzama Jelgava un jelgavnieki, visa mūsu sabiedrība ar tās grimasēm un vātīm. Vienīgi viņiem nav dievišķo spēju visu vērst sev vēlamajā plūdumā. Viņi samierinās un diendienā meklē, meklē, meklē. Kādu lupatu, kādu pudeli, skrandu. Jo jēgu un ticību dzīvei viņi zaudējuši galīgi, to meklēt vairs nav nozīmes.
