Vai vēstures skaidrošanā pieļautas kļūdas, un kādēļ šajā dienā notiek konfrontācijas?
Vai vēstures skaidrošanā pieļautas kļūdas, un kādēļ šajā dienā notiek konfrontācijas?
Jānis Brente, LLU lektors, Jelgavas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs
Tas ir politisks jautājums
Es šai dienai nedodu nekādu emocionālu vērtējumu. Tā ir savulaik noteikta svinamā diena Otrā pasaules kara dalībniekiem, kuri karojuši vācu armijā. Noteikts daudz bezjēdzīgu dienu, piemēram, Baltu vienības diena, ko atzīmē septembrī. Atzīt vai neatzīt 16. martu – tas ir politisks jautājums. Vai karošana vācu vai krievu armijā ir ievērības cienīga, es šajā jautājumā ieņemu neitrālu pozīciju.
Skaidrojot vēstures notikumus, pieļauts milzum daudz kļūdu, un tas notiek gan apzināti, gan neapzināti. Tomēr uzskatu, ka 20. gadsimta vēstures grāmatās, kas iekļautas skolu mācību programmās, kļūdu nav. Vēsture ir saistīta ar ideoloģiju, un to katrs izmanto pa savam, tā tas vienmēr bijis un būs. Arī konfrontācijas notiek vien tādēļ, ka tas kādam ir izdevīgi.
Norberts Vizulis, Zemgales Latviešu strēlnieku biedrības priekšsēdētājs
Pēc iespējas jācenšas samierināt
16. marts nav nekāda piemiņas diena, par tādu uzskatāms 11. novembris un vēl citas. Bet pulcēties jau nevienam nav liegts. Vēstures interpretācijā kļūdu ir ļoti daudz, jo notikumus katrs skaidro pa savam.
Mūsu biedrībā ir leģionāri, Otrā pasaules kara veterāni, kas uzskata, ka šādus notikumus tagad “modināt” nebūtu pareizi, jo leģionā brīvprātīgo bija maz. Šajā biedrībā uzstādījums jau kopš dibināšanas brīža ir – nav ko šajā sakarā skaļi uzstāties, pēc iespējas jācenšas samierināt abās pusēs karojušie, jo tie galu galā ir latviešu karavīri.
2002. gadā bijām latviešu virsnieku saietā, kur piedalījās latvieši, kas karojuši 75 valstu armijās. Viņu uzskati bija līdzīgi – samierināt visus, lai kurā pusē viņi cīnījušies. Konfrontāciju mums būtu mazāk, ja abu pušu radikāļi tik skaļi neuzdarbotos.
Aigars Balams, “Valpro Corp.” Realizācijas un servisa dienesta vadītājs
Aizmirst pagātni nedrīkstam
Tā ir piemiņas diena, kad atceramies karavīrus, kuri vienā vai otrā pusē karojuši par savu dzimteni. Viņi bija spiesti nostāties kādā no šīm pusēm, tā ka neko pārmest nevaram. Uzskatu, ka šī diena ir jāatzīmē, taču bez skaļām izdarībām un uzmanības pievēršanas, jo tā jau ir necieņa. Arī oficiālu statusu šai dienai, manuprāt, nevajag, jo tādu ir pietiekami daudz. Taču aizmirst pagātni mēs nedrīkstam.
Kļūdas vēstures skaidrojumā pieļautas no dažādām pusēm, arī kaimiņvalstīs, bet daudzi šo dienu izmanto trokšņa celšanai. Laikam izglītības līmenis nav tāds, lai saprastu jēdzienus “dzimtene” un “dzīvība”. Policija šogad labi strādāja, nebija sadursmju, un cilvēki varēja mierīgi atdot godu tiem, kas to pelnījuši.
