Gadi vai, pareizāk sakot, mēneši skrien kā stirnas.
Gadi vai, pareizāk sakot, mēneši skrien kā stirnas. Līdz pašvaldību vēlēšanām paredzētas vēl tikai divas Domes sēdes, vienā otrā deputātā jaušama priekšvēlēšanu apmātība, vēl citi gatavojas padomju gados tik ierasto un gaidīto svētku – 8. marta – svinībām. Tāpēc ceturtdienas Domes sēde nebija diez ko kupli apmeklēta, un, ja neskaita nedaudz uzspēlēti emocionālus dažu deputātu izteikumus, nekā ārkārtēja tajā nebija – ikdienišķa zemes vai nekustamā īpašuma privatizācijas noteikumu apstiprināšana, visādi sīkumi, kā arī iesniegumu izskatīšana par pašvaldības piekrišanu veikalu ierīkošanai dzīvokļu īpašumā. Lai arī šis jautājums it kā ir aktuāls tikai nelielam skaitam pilsētnieku, domnieku balsojumi un Jelgavas pašvaldības administrācijas attieksme pret šiem piedāvājumiem var lielā mērā izrādīties izšķirīga pilsētas attīstībai. Mēs visi zinām, ka viena no tiešajām pašvaldības funkcijām ir veicināt uzņēmējdarbību. Un attieksme pret mazajiem uzņēmējiem, kuriem bieži trūkst politiskās «aizmugures», diemžēl kalpo arī par signālu lielākiem, tādēļ pilsētas budžetam visai neizprotamu iemeslu dēļ secen iet desmitiem tūkstošu latu.
Viens no apstākļiem, kas lielā mērā nosaka domnieku balsojumu par atļauju vai liegumu kāda dzīvokļa pārvēršanai par veikalu, ir pārējo tās pašas mājas dzīvokļu īpašnieku piekrišana, kas ir kļuvusi par klupšanas akmeni daudziem uzņēmējiem. Un tas ir visai kutelīgs jautājums, jo dzīvokļu īpašnieku viedokli iespējams stimulēt vienā vai otrā virzienā ar dažādiem līdzekļiem. Piemēram, uzņēmējs vēlas kādu veikalu pārbūvēt par saimniecības preču veikalu, bet to uzzina konkurents, kas aiziet pie kāda šīs mājas dzīvokļa īpašnieka un «sarunā», ka tas nepiekritīs veikala ierīkošanai. Un uzņēmējdarbība neattīstās.
Un ko šādā lietā ir darījusi Dome? Vai pašvaldības administrācijas darbinieki ir pielikuši pūles, lai samazinātu šķēršļus uzņēmējam, kas šo veikalu vēlas ierīkot. Bet veikals – tās ir jaunas darba vietas, nodokļi pilsētas budžetā un ērtas iepirkšanās iespējas tuvāko māju iedzīvotājiem. Protams, ir arī zināmas (bet ne nenovēršamas) neērtības: preču piegādātāju autotransports izdangā pagalmus; veikalus, kuros tiek lietots alkohols, mēdz apmeklēt arī visai trokšņaina publika utt. Taču arī ieguvums nav noliedzams – pilsētas budžetā ienāk līdzekļi, kurus iespējams izlietot, piemēram, sociālā budžeta palielināšanai. Bet tas, kā izrādās, domniekus neinteresē. Viņi saka: ja kāds grib kādā dzīvoklī atvērt veikalu, tad lai pats apstaigā pārējos mājas dzīvokļu īpašniekus un vienojas ar viņiem. Vārdu sakot, uzņēmējam pašam jāveicina uzņēmējdarbības attīstīšana «saulainajā pilsētā» Jelgavā – Dome ar to netaisās nodarboties. Domniekiem ir grūti sarīkot uzņēmēja tikšanos ar mājas dzīvokļu īpašniekiem un noskaidrot potenciālos viņu iebildumus un atrisināt problēmas, ja tādas ir. Veikalniekiem un uzņēmējiem nav jārisina pilsētas pašvaldības kompetencē ietilpstošie jautājumi. Viņš piedāvā investēt un radīt darba vietas, un pretimnākšana no Domes it kā būtu loģiska.
Citādi viņš dosies savu veikalu ierīkot kādā citā pašvaldībā, un mūsu domnieki kārtējo reizi varēs kost jau tā līdz asinīm sakodītajos pirkstos, jo garām palaisto iespēju netrūkst. Uzņēmējam nav jāstaigā kā lūdzējam pa pašvaldības administrācijas nebeidzamajiem kabinetiem, pēc tam, kad viņš jau ir panācis «vienošanos» ar pārējiem mājas dzīvokļu īpašniekiem. Vienošanās mēdz maksāt naudu, un reizēm – ne mazu. Dīvaini, ka domnieki neizskatās īpaši ieinteresēti šajā procesā. Dīvaini arī tas, ka «izņēmuma kārtā» vienam uzņēmējam tiek piešķirta atļauja veikala izbūvei, lai arī dzīvokļa parametri saskaņā ar Domes apstiprinātājiem noteikumiem pilnībā neļauj to izdarīt. Jebkurā gadījumā rodas aizdomas par kāda Domes deputāta vai administrācijas darbinieka ieinteresētību. Slikti būs tad, ja šādas aizdomas radīsies arī uzņēmējiem, jo var gadīties, ka Jelgavu par savu uzņēmumu bāzes vietu viņi arī sāks izvēlēties izņēmuma kārtā.
