Kad pagājušajā nedēļas nogalē pēc intensīviem sestdienas darbiem, draugu aicināts, pussešos vakarā kopā ar viņiem devos braucienā uz Kurzemi, lai piedzīvotu notikumiem bagātu nakts pārgājienu, vēl nenojautu…
Kad pagājušajā nedēļas nogalē pēc intensīviem sestdienas darbiem, draugu aicināts, pussešos vakarā kopā ar viņiem devos braucienā uz Kurzemi, lai piedzīvotu notikumiem bagātu nakts pārgājienu, vēl nenojautu, ka visu nakti meža biezoknī meklētās meža cūkas un citi dzīvnieki turpat pie telts rīta pusē būs apciemojuši mūs un aiz sevis atstājuši saraktu zemi.
Bieži nav sanācis decembra sākumā dažas stundas pēc pusnakts doties mežā, lai ielūkotos pasaulē, kur tumšajā laikā valda pavisam citi noteikumi. Medniekam un mežsargam, kura vadībā to darījām, gan tas nebija nekas sevišķs. Nosakot, ka naktī biezi saaugušajās eglēs un lapu kokos bīstamākais dzīvnieks ir cilvēks, viņš mūs droši aicināja pārgājienā. Jau pa ceļam uz Vaiņodes pusi ik pa laikam automašīnas lukturu gaisma sastapās ar kādu apjukušu stirniņu vai zaķi, kas šajā valstī nav nekas neparasts. Taču mežā, kur viesošanos vēl interesantāku padara doma, ka tur savulaik daudzu hektāru platībā bijusi raķešu bāze un pamatīga armijnieku nometne, pārsteidza jau pirmais sastaptais – āpsis. Lai arī smuki apvēlies un košām svītrām kažoku rotājis, šīspuses mednieki to uzskata par kaitnieku, kas izposta uz zemes esošās putnu ligzdas, apēd to olas un pat spēj noslaktēt pa kādai jaunai stirniņai. “Šitie jānīdē!” iesaucās mežsargs un, pašam varbūt negribot, nodemonstrēja mums pirms tam teikto par bīstamāko meža dzīvnieku – ar apvidus auto “kunkulīgo” četrkāji strauji notrieca, lai uzreiz tā ciešanas izbeigtu ar šaujamo.
Lai neizbaidītu citus meža iemītniekus, ceļu turpinājām kājām. Labi, ka vējš tieši uz mūsu pusi pavērsies, vismaz zvēri tik ātri nesajūt, ka viņu teritorijā trijos naktī ložņā piedzīvojumu kārs ļaužu bariņš. Nē, kāds šīs vasaras buciņš pamana gan – gluži kā suns tas netālu sāk riet, un, lai gan nav saredzams, šādas skaņas gaisotni padara ne visai omulīgu. Bet klusējam, jo esam tikai ciemiņi.
Uzraušamies medniekiem paredzētajā novērošanas tornī. Būtu sniegs, mēness gaismā diezgan plaša apkaime un notikumi atklātos kā uz delnas. Taču baltuma nav. Ar tālskati uzmanīgi jāvēro apkārtne, mēģinot pamanīt kustīgus melnus plankumus. Kāds pieredzējis mednieks vakarā atklāja, ka cūkām patlaban īstais riesta laiks, tās mīlas trakumā varot būt visai paviršas un cilvēkiem tomēr parādīties. Nekā. Vien pūces pāris dobumos ūjinot liek par sevi manīt.
Pēc pāris stundām mūsu ceļš ved uz nakšņošanas vietu Embūtes pilskalnā. Tur ieguldīti ES atbalsta līdzekļi, tāpēc apmešanās pauguru ieskautā dabas nostūrī ir tīkama, jo padomāts par atpūtniekiem. Un arī ziemas mēnesī tur viss kārtībā – vietējiem ir prātīgākas nodarbes par postīšanu (atšķirībā no dažas pilsētas, kur bērnu rotaļu laukumus ātrāk nolieto nevis mazie, bet huligānismam noskaņoti jaunieši). Savukārt pašvaldība pat sarūpējusi malkas krājumus, lai kādam neienāktu prātā iekuram izmantot mazmājiņas jumta lubiņus vai nojumes sienas.
Saule vēl nav lēkusi, bet rīts klāt. Kamēr tumšs, pāris stundu veltām miegam, bet nepamanām, ka gandrīz pārissimt metru no telts draiski rosījušās mežacūkas, izrakņātajā augsnē mielojoties ar nātru saknēm…
Nākamajā dienā vēl novērtējam, ka arī bebri naktī nav gulējuši – to būvētie aizsprosti papildināti ar pāris svaigiem bērziņiem. Pēc tam apskatām milzīgus pamestus un kociņiem apaugušus armijas angārus, 30 metru dziļas ar ūdeni pildītas raķešu bedres, no kurām padomju laikos aukstā kara laikā tēmēts Rietumeiropas virzienā, esot gatavībā jebkurā mirklī iedarbināt raķetes. Desmitiem hektāru teritorijā pamazām augumā stiepjas eglītes, it kā mēģinot noslēpt un piejaucēt to, ko sadarījis un atstājis cilvēks. Pats radījis neskaitāmas šahtas un bīstamas vietas kā lamatas sev un meža dzīvniekiem. Reizē baisi un nožēlojami.
Nav šaubu, kurš dzīvnieks ir bīstamāks. Ne jau izsalcis pelēcis vai meža kuilis riesta laikā…
