Demokrātiskā sabiedrībā vēlēšanas ir veids, kā tautai tieši paust savu gribu (vēlēšanos), izraugot cilvēkus, kam uzticēt pārvaldīt valsti, rūpēties par sabiedrību kopumā un katru indivīdu atsevišķi.
Demokrātiskā sabiedrībā vēlēšanas ir veids, kā tautai tieši paust savu gribu (vēlēšanos), izraugot cilvēkus, kam uzticēt pārvaldīt valsti, rūpēties par sabiedrību kopumā un katru indivīdu atsevišķi. Sabiedriskās pārvaldes pamats ir pašvaldības, kuras Latvijā nu jau trešo reizi vēlēsim 2001. gada 11. martā.
Salīdzinot ar abām iepriekšējām, šajā reizē situācija būtiski atšķiras: citāds kļuvis izvēles piedāvājums, jo nomainījušās vadošās politiskās partijas. Patlaban Latvijā darbojas 49 partijas, un to priekšvēlēšanu cīņa jau sākusies.
Mainīti arī daži «spēles noteikumi». Piemēram, pilsētās un pagastos, kuros iedzīvotāju skaits pārsniedz 5000, deputātu kandidātus izvirzīt varēs tikai oficiāli reģistrētās politiskās partijas. Līdz šim tā bija tikai lielākajās pilsētās.
Iedzīvotāju uzticēšanās pašvaldībām kopumā ir «mīnusos»: jaunākie pētījumi liecina, ka tikai 44% aptaujāto uzticas pašvaldībām, 46% neuzticas, bet 10% šajā jautājumā nav sava viedokļa. Tomēr optimismu vieš tas, ka tikai 2,6% aptaujāto noteikti paziņojuši, ka balsot neies. Sievietes ir aktīvākas balsotājas. Gados jaunākie vēlētāji ir kūtrāki. Mazāk aktīvi vēlēšanās ir cilvēki ar pamata un vidējo izglītību. Tātad, jo izglītotāks cilvēks, jo labāk viņš apzinās savu potenciālo ietekmi uz sabiedriskajām norisēm.
Līdz 1998. gadam netika veikti ikmēneša partiju reitingi. Pašvaldībās gan šiem reitingiem nav īpašas nozīmes, jo priekšplānā ir personības, visiem labi pazīstami cilvēki. Pašvaldību līmenī visu izšķirs personālijas, enerģiskāko cilvēku spēja darboties, nevis viņu partijas piederība.
Protams, zināmas sabiedriskās domas noskaņas var konstatēt, un tām iespējams piemērot arī partejiskuma skalu. Piemēram, patlaban lielāku uzticību bauda dažādu toņu kreisie spēki, jo viņiem, kā jau opozīcijai, ir vieglāk distancēties no pozīcijas realizētās «sliktās politikas». Tomēr nenoliedzams ir kreiso spēku paradokss: pēdējo gadu aptaujas liecina, ka daudzi vēlētāji, kas dziļi dvēselē atbalstīja kreisos spēkus, savas balsis tomēr atdeva labējiem… Kreiso galvenā nelaime ir viņu sašķeltība, turklāt 90. gadu sākumā viņus asociēja ar postkomunistiem. Savukārt labējie tagad vairāk pievēršas sociālajiem jautājumiem, tādējādi cenšoties izsist trumpi no «sociķu» rokām. Piemēram, tautpartieši sākuši sludināt, ka tiesām nevajadzētu izlikt parādniekus no dzīvokļiem (to daži pārprasti uztvēra kā aicinājumu nemaksāt rēķinus).
«Latvijas ceļš» («LC») joprojām ieņem labas pozīcijas, lai gan septiņu gadu laikā šī partija nepārtraukti ir pie varas un iedzīvotāju attieksme pret to ir divējāda: vieni «LC» uzveļ atbildību par to, kas nu mums visiem ir, otri atturīgi pauž, ka «labāk lai ir zināms ļaunums nekā nepazīstams labums».
Tautpartijiešu stiprā kārts ir visas Latvijas teritorijā izvērstais zarojums, kam stumbrs – centrs Rīgā – nežēlo naudu dzīvīgo sulu barošanai.
Var uzrasties un uzvarēt partija, kas paustu eiroskeptiķu domas, var pat rasties (šķiet, ka tā arī būs) jaunas partijas…
Tomēr vēlēšanu rezultātus noteiks tikai un vienīgi vēlētāju aktivitāte. Nesenās prezidenta vēlēšanas ASV lieliski demonstrēja, cik liela nozīme var būt tikai dažām balsīm. Pilsētu un pagastu līmenī šīm balsīm ir vēl lielāka nozīme.
