Kad decembra sākumā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē biznesa izglītības biedrība JAL kārtējo reizi paziņoja konkursa «Gada skolēns ekonomikā» un «Gada skolotājs ekonomikā» laureātus, starp tiem bija arī Spīdolas ģimnāzijas pārstāvji.
Kad decembra sākumā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē biznesa izglītības biedrība “Junior Achievement Latvija” (JAL) kārtējo reizi paziņoja konkursa “Gada skolēns ekonomikā” un “Gada skolotājs ekonomikā” laureātus, starp tiem bija arī Spīdolas ģimnāzijas pārstāvji. Proti, par vienu no pieciem labākajiem skolēniem tika atzīta šīs mācību iestādes absolvente, tagad Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes studente Ieva Zemzare.
Pagājušajā mācību gadā “Ziņas” rakstīja par jūsu panākumiem JAL organizētajā biznesa plānu konkursā. Mācoties Spīdolas ģimnāzijā, jūsu organizētajai mācību firmai bija panākumi, labi veicās arī biznesa spēlē “Mese”. Tādēļ gluži saprotami, ka ierindojāties starp pieciem labākajiem ekonomikas skolēniem Latvijā. Vai kaut ko no pērn augsti novērtētā biznesa plāna, kas bija domāts ģimenes zemnieku saimniecībai “Zemzariņi”, izdevies īstenot?
Mūsu ģimenei ir ideja – Zemzariņos attīstīt lauku tūrismu. Manuprāt, nekonkurējot ar Ēdoles pils viesu namu, tur varētu ierīkot kempingu, stāvvietu autotreileriem. Tādēļ nolēmu, ka, piedaloties Andreja Zvejnieka biznesa plānu konkursā, sagatavošu to Zemzariņiem. Taču patlaban tētis un mamma, zināmā mērā arī es, esam citā uzņēmējdarbībā, kas saistīta ar biznesa konsultācijām.
Kāpēc izvēlējāties tieši Ekonomikas fakultāti, turklāt biznesa vadību?
Varētu teikt, ka esmu ļoti mainījusies, salīdzinot ar to, kāda biju pirms gadiem trim, kad, vecāku pierunāta, atnācu mācīties uz Jelgavu. Spīdolas ģimnāzijā nostiprinājās ģimenē ieaudzinātā pārliecība, ka spēju darboties biznesā. Sava nozīme personības veidošanā ir arī modeļu skolai Kuldīgā. Bērnībā un pusaudža gados biju diezgan puiciska un nelielā auguma dēļ nebūt nelīdzinājos supermodelēm. Taču vecāmamma Pārsla Ārija Geidāne pastāvēja uz to, ka man jāiet modeļu skolā. Tur iemācījos runāt, labi izskatīties, pat domāšana mainījās. Ja nebūtu modeļu skolas, iespējams, neizvēlētos studēt biznesa vadību, kas saistīta ar lielāku atbildību un risku. Taču, ja šajā jomā izglītojas, tad nav tik grūti, kā iedomājas. Turklāt mūsdienās, lai bizness būtu veiksmīgs, tam, manuprāt, jābūt starptautiskam, jādodas ārpus Latvijas robežām.
Starptautiskais bizness saistās arī ar valodu zināšanām. Kā tas ir jūsu studijās?
Mūsu studiju programmā angļu valoda ir tikai pirmajā kursā. Jāzina daudz speciālu biznesa terminu, un, šķiet, valodas zināšanas papildus uzlabošu arī tālākajos kursos. Man ir paveicies, jo angļu valodas skolotāja bija mana otra, diemžēl jau aizsaulē aizgājusī vecmāmiņa Velta Zemzare.
Latvijā uzņēmējam jāzina krievu valoda. Manā bērnības zemē Ēdolē satikt kādu iebraucēju, kas runātu krieviski, bija liels pārsteigums. Tas gadījās varbūt reizi pusgadā. Kad atnācu uz Spīdolas ģimnāziju, šo valodu sāku mācīties no nulles un vēl nevaru teikt, ka spēju tajā izskaidroties sarunvalodas līmenī.
Kā lauku meitenei ir ar iztikšanu lielpilsētā?
Ekonomikas un vadības fakultātē pa valsts budžeta līdzekļiem, šķiet, studē tikai katrs desmitais pirmkursnieks. Arī es mācos par daļēju studiju maksu. Esmu paņēmusi studiju kredītu. Tagad ir reāls stimuls mācīties labāk un iekļūt starp budžetniekiem. Vecāki palīdz – īrē man un brālim Artūram kopīgu dzīvokli un mēnesī dod noteiktu naudas summu, kurā jāprot iekļauties. Manuprāt, skolā un augstskolā pārāk maz māca, kā būtu jārīkojas ar naudu – kur to ieguldīt, kur ne. Esmu pateicīga vecākiem, ka viņi to ir mācījuši. Runājot par pilsētu un laukiem, man šis lēciens nebija tik straujš, jo pa vidu bija trīs gadi nelielā skolā Jelgavā.
Augstskolā ir budžeta, daļējas maksas studenti, stipendiāti. Uzskata, ka šī dažādība bojā attiecības. Jaunietis jaunieti pirmkārt uztver kā konkurentu, nav izpalīdzīgs mācībās un tamlīdzīgi.
Tādu cilvēcisko attiecību, kādas bija starp skolēniem Alsungas vidusskolā vai Spīdolas ģimnāzijā, Rīgā, protams, nav. Lekciju starpbrīžos katrs aizejam uz savu pusi. Kompānijas veido divi trīs studenti. Man paveicies, ka esmu vienā grupā ar klasesbiedru jelgavnieku Māri Krūmiņu. Viņš ir gudrs, tika budžeta grupā. Māris vajadzīgajā brīdī atgādina, kas jāizdara, lai kaut ko studijās nenokavētu.
Jelgavnieki pārsvarā ir krietni vīri.
Jā, viņš ir mans puisis. (Smejas – red.).
Kā veicās “Gada skolēna ekonomikā” godināšanā?
Līdz pēdējam brīdim īsti nesapratu, kāpēc esmu uzaicināta. Skolotāja teica, ka būs jāatnāk un jāsaka pateicības runa JAL sponsoriem, bet pēkšņi mani sauca priekšā un sveica kā vienu no labākajām. “Gada skolniece ekonomikā” izrādījās man pazīstamā kuldīdzniece Dace Doniņa, ar kuru kopā mācījos modeļu skolā.
***
No Ievas Zemzares līdzšinējās biogrāfijas
Dzimusi ievziedu laikā – 1988. gada 12. maijā – Kuldīgā, agrāko jelgavnieku Jura un Indras Zemzaru (dzim. Geidāne) trīsbērnu ģimenē.
Izglītības iestādes
Ēdoles bērnudārzs, Alsungas vidusskola (līdz pamatskolas beigšanai), Jelgavas Spīdolas ģimnāzija. Četrus gadus apmeklējusi nodarbības modeļu skolā “Mona” Kuldīgā. Tagad Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes 1. kursa studente, specializācija starptautiskajā biznesā.
Intereses
Dejošana, sports, tūrisms u.c.
