Gluži kā pasakās par masku ballēm, kad karnevāla viesiem sejsegas krīt pusnaktī, vietējā politiskā lauka arāji no partijas «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK» kā piemērotu masku mešanai piemeklējuši priekšvēlēšanu laiku.
Gluži kā pasakās par masku ballēm, kad karnevāla viesiem sejsegas krīt pusnaktī, vietējā politiskā lauka arāji no partijas “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (TB/LNNK) kā piemērotu masku mešanai piemeklējuši priekšvēlēšanu laiku, kad, kārdinošu ambīciju apdullināti, var censties “noķert pa bebram” elektorāta daudzgalvainajā pūlī, izmantojot veco lozungu “Latvieti, nepadodies!” vai arī no Saeimas tribīnes bārstot teorēmas par purnā došanu.
Tā kā ilgus gadus dzītais nacionālais “zirdziņš” nu abu lielāko balamušu Tabūna un Dobeļa vadībā nojāts gandrīz beigts, tātad – nošaujams, bet politiķu kungiem un kundzēm pasildīt savus pārticības piesātinātos ķermeņus parlamenta sēdvietās gribas arī turpmāk, loģiski, ka jāmeklē jauna un pietiekami iedarbīga ēsma, ar ko pievilināt potenciālos biļetenu urnā metējus. Pēc jutīgām stīgām politisko kokļu strinkšķinātājiem tālu nav jāmeklē, jo diezin vai pašlaik iespējams atrast pateicīgāku tēmu par sociālo sfēru – iedzīvotāju iztikšanas problēmām un jau kopš padomju laikiem aktuālo mājokļu jautājumu.
TB/LNNK izvēlējušies šķietami pragmatisku pieeju, ekonomiskās programmas radītāja kapacitātē iebīdot vienu no partijas izglītotākajiem biedriem tieši ekonomikas jautājumos – Eiropas Parlamenta (EP) deputātu Robertu Zīli. Lai arī jaunās programmas autors savā jomā ir gana kompetents, partijas lokomotīvju prezentētais programmas saturs vairāk atgādina gadu desmitiem vecu līgodziesmu jaunās skaņās, ko pēc piektā alus kausa ar lielu sparu pie ugunskura šķībi uzvelk jāņubērni – gadiem ilgi atstrādātās frāzes par taisnīgāku nodokļu sistēmu un pārticīgāku dzīvošanu. Plus vēl pusutopisku priekšlikumu pakete, kas īstenošanas gadījumā optimistiskākajā iedzīvotāju daļā varbūt uz mirkli atjaunotu ticību nosacītam taisnīgumam un kārtībai, naivi cerot, ka debesīs sakāpušās mājokļu cenas pazeminās papildu nodevas ieviešana, bet Latvijas jauniešus no darba misijas Īrijā atturēs neapliekamā minimuma trīskāršošana.
Uzjautrina programmā ietvertā frāze, ka tagad “krietni lielākus nodokļus nāksies maksāt arī turīgajiem “tēvzemiešiem””, vienlaikus radot loģisku jautājumu – kas gan politiķu kungiem brašos priekšlikumus traucēja izteikt vairāk nekā desmit aizvadīto gadu laikā? Dāsnie partijas finanšu balsti Lakučs un Cepurnieks un viņu biznesa intereses vai varbūt kāds cits “batjka”? Bet tagad, kad abu diženo naudas donoru un partijas ceļi tādu vai citādu iemeslu dēļ šķīrušies, partijas līderi un ierindnieki var politiskajā pusnaktī netraucēti nomest maskas un parādīt jau mazliet reālākas fizionomijas, censties tēlot nācijas labdarus, sparīgi runājot par iespēju “slaukt” tos, ar kuriem vēl nesen sēdēts pie viena galda? Sak, ja neesat ar mums, mēs jūs mazliet padīrāsim!
Vai tiešām kāds nu sabiedrībai vēlas iestāstīt, ka, piemēram, nepieciešamība pēc mājokļiem vidusšķirai radusies tikai tagad, bet nav bijusi aktuāla, kad ministru amatos atradās iepriekš minētais Zīle un viņa ilggadējais biznesa partneris, kolēģis Latvijas valdībā un nu arī EP Guntars Krasts? Īpaši, ja ņem vērā, ka TB/LNNK aktīvajā politikā neatrodas pirmo gadu? Turklāt partija valdībā strādājusi gana ilgi un allaž guvusi vērā ņemamu pārstāvniecību parlamentā, līdz ar to jaunizceptā “programma” teju liek domāt, ka ilggadējie politiķi tikko kā pamodušies no letarģiskā miega.
Krietni augstas ambīcijas rūdītie nacionālisti spēja uzburt arī kongresā pirms pašreizējās Saeimas vēlēšanām, uzsverot, ka pozitīva valsts attīstība pieredzēta, pateicoties vienīgi TB/LNNK un tās “lietpratējiem”. Pēc ilgstošas sēdēšanas opozīcijas ložā sev tik lielus nopelnus piedēvēt neizdotos, un tā nu atlika vien sarīkot šādu neveiklu politisko karnevālu.
