Nesen manās rokās nonāca astoņdesmitajos gados Austrālijā diezgan primitīvā iespiedtehnikā un nelielā tirāžā izdots ceļojumu aprakstu krājums «Dzimtenes grāmata».
Nesen manās rokās nonāca astoņdesmitajos gados Austrālijā diezgan primitīvā iespiedtehnikā un nelielā tirāžā izdots ceļojumu aprakstu krājums “Dzimtenes grāmata”. Tās autors trimdinieks Arturs Plaudis ir vidzemnieks, skolas gados dzīvojis Rīgā. 1932. gada vasarā, vēl pusaudža vecumā, viņš kopā ar draugu Ugu kājām devies no Jelgavas caur Koknesi un Staburagu līdz Vecpiebalgai. Ceļojums ildzis nedēļu, ceļa nauda – 3 lati un 40 santīmu. Publicējam šīs grāmatas fragmentus, kas saistās ar Zemgali.
“Uzturam mugursomā mums ir divi milzīgi apaļi rupjmaizes klaipi, drusku speķa un kāds kilograms cukura. Soma ir smaga – īpaši to divu kukuļu dēļ –, tādēļ nesīsim to pārmaiņus viens un otrs. No ceļa naudas uzturam neko nevarēsim atlicināt. No Rīgas līdz Jelgavai jau izgāja 55 santīmi. Klusībā ceram, vai tad tā būs, ka laukos mūs kādreiz nepacienās arī par velti. Bet droša tā lieta tomēr nav. Esam apgādājušies ar armijas apvidus kartēm. Ir arī katram sava ceļojuma grāmatiņa, kur pierakstīsim pieredzēto un lūgsim naktsmājās un iestādēs atzīmēt, ka esam tad un tad tur bijuši. Par pirmo ierakstu Rīgā Ugam iznāca liela kaulēšanās (droši vien amatpersonas uzreiz nav sapratušas, kāpēc kādā zēnu blociņā būtu jāveic ieraksts, – red). Taču Jelgavā tāpēc, ka Rīgas ieraksts ir jau priekšā, stacijas priekšnieka palīgs parakstījās bez vārda runas: “9. jūnijā 1932. pulksten 15.06 iebrauca Jelgavas stacijā ar vilcienu nr.15”. Paraksts grūti salasāms, iespējams, “Lamberts”.”
Sacensība ar meitenēm
“Stacijas laukumā saslietas sastatnes. Tur kaļ un dauza – ceļ pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem. Jelgavā darbojušies Alunāni, īpaši Ādolfs (1848 – 1912) ar savu teātri. Pirms tam te mācījies un apgrozījies viņa tēva brālis dzejnieks un valodnieks Juris Alunāns (1832 – 1864), kurš gribēja mūsu valodu no “svešiem grabažiem” iztīrīt. Te mācījušies arī Krišjānis Barons (1835 – 1923), Aspazija (dzimusi 1868.) un citi. Darbojušies Māteru Juris (1845 – 1885), Stērstu Andrejs (1853 – 1921), Rainis (1865 – 1929) un citi. Bet šoreiz mēs te neuzkavēsimies. Uz tilta kādam gājējam ceļu paprasījuši, nogriežamies uz Bauskas šoseju, kur drīz esam pāri Platones upei. Pēc kāda gabaliņa ieejam mežā. Dažus kilometrus caur to nosoļojuši, apsēžamies ieturēt launagu. Apēdam savas mums līdzi iedotās “krīzes maizes”. Turpat grāvī padzeramies. Otrā pusē liels akmens – kur tāds te gadījies!? Laikam jau kāda piemiņas zīme. Uzvelkam īsās bikses. Būs vēsāka iešana. Ceļš vēl nav putējis, tādēļ viss zied pirmajā košumā. No Jelgavas puses tuvojas pajūgs. Sakārtojuši ceļa somu, klusēdami gaidām. Pederrati parībināja mums garām. Veda mājās skolnieci. Arī vedēja bija tikai meitene. Šā pat nepaskatās uz mums, kaut labi redz. Drīz mēs braucējas panākam un paejam garām, tad rikšos palaiž šās un ir mums garām. Tad mēs atkal viņām. Sacensība turpinās trīs četrus kilometrus, līdz mūsu braucējas nogriežas sānceļā. Beidzot esam nonākuši Zemgales līdzenumā, klajā kā galds.”
No Vircavas pagasta uz lielās skatuves
“Ne līdzenums pārsteidz mūs, vidzemniekus, kas esam raduši pie pakalniem, lejām, ezeriem, upēm un upītēm, bet auglības varenība. Tās kuplās druvas! Un kas par zāli! Ganu reti kur redz. Govis ēd, āboliņā piesietas. Uzkrīt arī daudzās vējdzirnavas, kādu Vidzemē redz maz. Taču izskaidrojums nav tālu jāmeklē, jo Zemgalē, kur upēm tikpat kā nav krituma, ūdens spēku dzirnavās izmantot nevar.
Kilometrus piecpadsmit no Jelgavas ceļmalā zem vītoliem maza mājiņa un tai līdzās smēdīte. Uga apgalvo, ka šī esot tā pati mājiņa, ko Skalbe aprakstot savā “Namiņš zem vītoliem”. Šis ir Vircavas pagasts, kur vienā un tajā pašā gadu desmitā dzimuši trīs pazīstami skatuves darbinieki – Stepermaņu Krustiņš (1860), Jēkabs Duburs (1866) un Teodors Valdšmits (1860). Dungodami Lielvircavas kapos guldītā Jura Alunāna tulkojumu ar Jurjānu Andreja doto meldiju “Nevis slinkojot un pūstot”, ar taktī spertu soli ejam tālāk.”
Viesmīlīgais saimnieks
“Ceļš kļūst arvien sliktāks. Sākumā bija asfalts, tad zvirgzdi, akmens šķembas. Nu, vienkāršs, grambains lauku ceļš, kas vairs nelīkumo, bet ved taisnās lauztās līnijās. Satiksmes tikpat kā nav nekādas. Visā 26 kilometru garumā, ko šai dienā nogājām, redzējām tikai divas automašīnas, vienu motocikletu, divus velosipēdistus un dažus pajūgus.
Vietā, kur ceļastabs rāda Jelgava – 23 un Bauska – 26 kilometri, padzeramies pie akas un smēlējai apjautājamies, vai tuvumā būtu kāda skola (klusībā ceram, ka tur varētu pārlaist nakti), cik pulkstens un vai tālu vēl līdz Mežotnei. Skola esot gan, lai ejot vien uz priekšu un apprasoties. Pulkstens esot pusastoņi. Līdz Mežotnei būšot kilometri desmit…
Nu tad uz priekšu! Pusdesmitos būsim galā. Vēl atliks laba stunda dienasgaismas, lai sameklētu, kur pārlaist nakti.
Bet tad mūs panāk kāds braucējs, kas laikam dodas mājup no pilsētas. Piedāvā vietu savos ratos, kur atrodas šādi tādi tukši trauki. Vārds pa vārdam, un viņš aicina mūs pie sevis Zebros pārnakšņot. Ko vairs labāku gribēt! Saimnieks ir vecs, daudz pārdzīvojis jūrnieks. Redzams, ka viņam patīk mūsu dzimtās zemes apstaigāšana. Saimnieks saka, ka viņa dēli ar nesen bijuši tādi paši kā mēs, bet nu jau izstudējuši. Esam nogriezušies nost no lielceļa, pabraukuši garām vairākām lielām saimniecībām, kur, mājas ļaudis ieraudzījis, mūsu vedējs apmaina pa vārdam, pajokojas. Pastāsta, ka vienās mājās pirms pāris dienām bullis nobadījis saimnieku. Visas ēkas ar sarkaniem dakstiņu jumtiem, sienas – mūra. Pēc būvkokiem un malkas ziemu braucot kilometrus trīsdesmit.
Mājās mūs sagaida skaisti klāts galds. Tīri neērti. Arī klusas bažas, ka nepasniedz kādu mums nepazīstamu zemgaliešu ēdienu, ar ko nemācēsim apieties… Pēc vakariņām puisis ienes nastu siena un izlaiž gar mūri. Saimniece pārklāj baltu palagu un pāris segu virsū. Tā mūsu naktsguļa, par ko esam sajūsmināti. Nākamajā rītā atvadoties, saimnieks mūsu ceļojuma grāmatiņās ieraksta “D.Jurķelis”.”
Pēcvārds
Diemžēl redakcijas rīcībā nav ziņu par ceļojuma apraksta autoru A.Plaudi. Tādēļ nebija iespējams publikāciju ar autoru saskaņot. Taču savai grāmatai viņš nav pielicis autortiesību aizsardzības zīmi. Varbūt A.Plaudis pat cerējis, ka viņa rakstītais varētu tikt pārdrukāts lielākā tirāžā dzimtenē. Aprakstot savus ceļojumus, autors rāda plašas kultūrvēsturiskas zināšanas. Līdz mūsdienām mainījušās pagastu robežas, viena otra aprakstītā vieta ar laiku kļuvusi grūti atminama. Taču darbs veikts ar lielu sirsnību, dzimtenes mīlestību, kas cauri gadiem svešatnē nav rūsējusi.
