Vecais gads pavadīts, jaunais sagaidīts. Pēc ziņās dzirdētā, pie mums gājis karsti kā nekad.
Vecais gads pavadīts, jaunais sagaidīts. Pēc ziņās dzirdētā, pie mums gājis karsti kā nekad. Veikalu apsargi šāvuši pircējiem mugurā, iedzēruši svinētāji zvetējuši cits citam tā, ka pēc tam jāved pa taisno uz kapiem, un kāds tūkstotis guvuši traumas, sarīkojot vietējo Latvijas kariņu. Daži to joprojām gan dēvē par salutēšanu par godu aizejošajam un sveicot atnākušo. Varētu domāt, ka mūsējie šāva gaisā raķetes aiz prieka vai, gluži pretēji, bēdām par bijušā Irākas diktatora Sadama Huseina pakāršanu.
Tas, ka tiesas prāvai pret viņu būs šāds iznākums, bija zināms kopš brīža, kad tika ziņots par Huseina noķeršanu. Rietumvalstis, Irākā sākušas karu pret viņa vadīto režīmu, viņu mierīgi atdeva tiesāšanai pašiem irākiešiem. Sacītais, ka tiesa pret Huseinu bija bezaizspriedumaina un objektīva, nepārliecina. Runa nav par to, vai šis vīrs bija vai nebija pelnījis nāvi. Pēc tā, kas dzirdēts par Huseina vadītā režīma pastrādātajām neģēlībām paša valstī, nāvi viņš bija pelnījis atliku likām. Vien nepamet doma, ka pašlaik mūs vada kaut kāda ačgārna loģika, piemērojot pilnīgi dažādus standartus domās un uzvedībā, kad ir runa par vienu vai otru notikumu un tā interpretāciju.
Starptautiskā cilvēktiesību aizstāvības organizācija “Amnesty International” jau paziņojusi, ka, steigšus pakarot Huseinu, palaista garām iespēja iedibināt “patiesu taisnīgumu Irākā pēc desmitiem gadu ilgas tirānijas”. Nāvessoda izpildi uzreiz pēc tās atkārtotas piespriešanas organizācija uzskata par pilnībā pārsteidzīgu. Dažs labs pašmāju politiķis un daudzās nevalstiskās organizācijas, kas cīnās par visāda veida cilvēktiesībām, parasti aizrautīgi piesauc un citē minēto “Amnesty International”, kad tām ir izdevīgi parādīt, cik mēs paši esam nedemokrātiski, ierobežojot citu cilvēktiesības. Viņi gatavi kritizēt tālus un tuvus valstu vadītājus, kas ir pie varas, bet neizceļas ar demokrātiju. Iespējams, televīzijā redzētais nāvessoda izpildes akts viņus tā fascinējis vai varbūt, gluži otrādi, sašāvis, ka neviens vārds pār lūpām nenāk. Vienīgi Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks līdz raksta tapšanai tikvien varēja kā diplomātiski cerēt, ka “nāvessoda izpildīšana bijušajam Irākas diktatoram Sadamam Huseinam nevairos politiskās nesaskaņas Irākā”. Un piebilst, ka tagad mums būtu jāseko līdzi notikumu attīstībai, lai “tas vēl vairāk nevairotu politiskās nesaskaņas Irākā”.
Kaut kāds apburtais loks. Vairums politiķu pasaulē tāpat kā pie mums nosoda nāvessoda faktu, tajā pašā laikā priecājas, ka tas izdarīts. Nepamet aizdomas, ka jau no sākta gala daudziem bijusi vēlme svešām rokām no uguns izraust gatavus ceptos kartupeļus. Lai tiktu galā ar Huseinu un viņa tirānisko valdīšanu (starp citu, tās pašas Rietumvalstis par naudu viņam pārdeva izejvielas un iekārtas ķīmisko un bakterioloģisko ieroču ražošanai), viņu pēc noķeršanas atdeva tiesāšanai pašiem irākiešiem. Iznākums nebija pat jāprognozē. Tas bija iepriekš paredzams. Arī tas, kas pašlaik notiek Irākā. Atliek cerēt, ka reiz sētās vētras pļaujas izkapts asmens būs truls mums pašiem.
