«Cik vērts ir viens latviešu strēlnieks?» 1917. gadā pēc Ziemassvētku kaujām Tīreļpurvā retoriski jautājusi kāda itāliešu avīze.
“Cik vērts ir viens latviešu strēlnieks?” 1917. gadā pēc Ziemassvētku kaujām Tīreļpurvā retoriski jautājusi kāda itāliešu avīze. Turpat bijusi atbilde: “Tik, cik viņš pats sver zeltā.” Droši vien par to sāpju naudu, ko samaksās kompensācijās Irākā bojāgājušo latviešu karavīru Ginta Bleijas un Vitālija Vasiļjeva tuviniekiem, varētu nopirkt daudz zelta. Bet dzīvību neatsvērsi. Vai šim incidentam nav saistības ar Rīgas NATO sammitu, par kura sekmīgo norisi Aizsardzības ministrijas darbinieki Ziemassvētkos saņēmuši dāsnas prēmijas? Vismaz pagaidām liekas, kas tieša sakara tur nav. Par latviešu karavīru patruļas automašīnas uzspridzināšanu nav pieteikusies (ko teroristi parasti dara) ne “Al Qaeda”, ne Modžahedinu konsultatīvā padome, ne arī kāda cita Tuvo Austrumu teroristu organizācija, kuras bruņojums varētu būt pielīdzināms nelielas valsts armijas arsenālam.
Šķiet, nelaime ar Latvijas karavīriem tomēr bijusi likumsakarīga nejaušība kara apsēstajā Divupes zemē. Protams, domājot par Aizsardzības ministrijas sistēmā izmaksātajām prēmijām, būtu labi, ja kāds papildu finansējums atrastos mūsu misijas karavīru drošības uzlabošanai. Pēc kaujas visi gudri.
Parādījies viedoklis, ka mūsu miera uzturētājus pasaules karstajos punktos nav daudz jāžēlo. Viņi taču ir brīvprātīgie, kas zināja, ko dara. Žurnālists Lato Lapsa iztēlē iet pat vēl tālāk. Viņš raksta, ka latvieši Irākā, iespējams, nogalinājuši ne vienu vien irākieti. Vai būtu jābrīnās, ka noticis pretējais? Zināms, ka ārkārtējos gadījumos mūsu karavīri ieročus ir lietojuši. Karā atšķirībā no medībām ne vienmēr tiek šauts pa skaidri saskatāmu mērķi. Tomēr pat neoficiāli, baumu līmenī runājot, nav gadījies dzirdēt viedokli, ka mūsējie būtu sevi aptraipījuši asinīm. Droši vien te izpaužas tas, ko savulaik rakstīja par latviešu strēlnieku vērtību zeltā. Latvieši ir labi karotāji, iztur stresu, ko prasa miera uzturētāju misija. Bet vai tāpēc mums jābūt Irākā? Domāju, nē.
Cenšoties uzzināt, vai ievainotie un bojāgājušie nav kā saistīti ar Jelgavu, noskaidroju, ka divi puiši populārajā portālā “draugiem.lv” ir manos draugu draugos. Neviļus nāk prātā amerikāņu rakstnieka Hemingveja doma, ka zvans jau skan nevis aizgājējam, bet tev pašam.
