Reizēm dažiem sabiedrības locekļiem arī no tā saukto «melno» un nekvalificēto profesiju kategorijas, par spīti izglītības un citu kvalitāšu trūkumam, uzrodas vēlme savu vārdu ierindot potenciālo deputātu kandidātu sarakstā.
Reizēm dažiem sabiedrības locekļiem arī no tā saukto “melno” un nekvalificēto profesiju – naktssargu, metinātāju, kurinātāju un tamlīdzīgas – kategorijas, par spīti izglītības un citu kvalitāšu trūkumam, uzrodas vēlme savu vārdu ierindot potenciālo deputātu kandidātu sarakstā. Savukārt četru lielāko tradicionālo Latvijas kristīgo konfesiju vadītāji nostrādājuši vēl “unikālāku” avantūru no pavisam citas operas, ierosinot visām parlamenta frakcijām mainīt izglītības, reklāmas, elektronisko mediju un preses likumus nolūkā – un te seko pats interesantākais – “aizsargāt laulību starp vīrieti un sievieti, nevis atbalstīt viendzimuma partnerattiecības”.
Savdabīgajā korāļu korī apvienojušies četri vīri no tās atpazīstamās sabiedrības daļas, kas pēc ne pārāk svētiem, taču pietiekami oficiāliem priekšrakstiem skaitās atdalīta no valsts, proti, katoļu, luterāņu, pareizticīgo un baptistu baznīcas galvas Jānis Pujats, Jānis Vanags, tēvs Aleksandrs un Pēteris Sproģis, mēnesi pēc sabiedrībā milzu ažiotāžu izraisījušā seksuālo minoritāšu pasākuma un sūdu lidināšanas no jauna pievēršot pastiprinātu uzmanību sabiedrības daļai ar netradicionālu seksuālo orientāciju. Vienlaikus baznīckungi gan nesteidzas precizēt savu diezgan abstrakto formulējumu un paskaidrot, kā Latvijā notiek “viendzimuma partnerattiecību atbalstīšana”.
Cienīgtēvu ierosinājumam Saeimā jau atradušies dzirdīgi lokatori draudzei “Jaunā paaudze” pietuvinātās Latvijas Pirmās partijas (LPP) deputātu veidolā, kas pauduši gatavību nekavējoties ķerties klāt vajadzīgo likumu preparēšanai un visneiedomājamākajiem līdzekļiem iebetonēt likumā ģimenes jēdzienu.
Dvēseļu gani, šķiet, gatavi kratīt ar vienas rokas pirkstu, ar otru draudīgi vēcinot zilas krāsas lakatiņus, lai dievzemes grēciniekiem laikus saprotami parādītu to velna toni, kas pestītāja izvirtušos pavalstniekus nemanāmi ieraus perversiju un netiklības elles atvarā.
Tajā pašā laikā baznīcu galvas ne ar pušplēstu vārdu nemin vairākkārt publiskajā telpā veiktās norādes uz konkrētiem Bībeles rakstiem, kas, pretēji pazīstamo garīdznieku apgalvojumiem, seksuālās minoritātes ne ar zilbi nenosoda, turklāt svētie tēvi kautri kā pie bikts noklusē arī par baznīcas allaž tik aktīvi piesaukto iecietību, uz ko nenogurstoši tiek aicināti visi ticīgie un ateisti. Ar šādu nevajadzīgu muļļāšanos reliģiskie līderi pamanījušies vien ieriebt paši sev un saviem domubiedriem, sagādājot papildu publicitāti pretējai frontei.
Ja ne visa nevajadzīgi saceltā brēka par seksuālo minoritāšu aktivitātēm Rīgas ielās, neviens šiem pasākumiem nepievērstu īpašu uzmanību, bet visi zilās un pārējo sešu krāsu nēsātāji pēc pagorīšanās centra ielās atgrieztos ierastajos īpašai publikai domātajos klubos. Tā vietā lieku reklāmu pašu gānītajam geju un lesbiešu kontingentam sagādāja ne vien baznīca, bet arī virkne sabiedrībā pazīstamu ļaužu, viņu vidū arī pa kādam bijušajam “zekam”, aicinot gulties uz ielas un samāksloti vervelējot par nācijas pēcteču apdraudējumu. Šīs pārsālītās izdarības lāgiem atgādina kādas pasenas kinokomēdijas nosaukumu “Dievi laikam sajukuši prātā”. Dievi varbūt arī nē, bet par vienu otru mācītāju, priesteri un dziesminieku gan brīžiem grūti teikt.
