Nedēļa Austrijas zaļi ledainajos un Itālijas smilšaini spurainajos Alpos.
Kopš augstuma, plašuma un klusuma dimensijas atklājuma pirms vairākiem gadiem kalni kļuvuši par mūsu ģimenes laika joslu, sadalot gadu «pirms» un «pēc», tāpēc arī šoreiz mums ar vīru nebija nekādu šaubu, kā pavadīsim atvaļinājumu, – jākāpj! Neesam gan nekādi ekstrēmisti, kas gribētu un spētu trakot pa mežonīgām virsotnēm un nepieradinātām klinšu sienām, riskējot norauties vai iegāzties kāda ledāja plaisā (lai nodrošinātos pret šādiem negadījumiem, Kaspars tomēr bija izgājis īpašu kalnu skolu). Mūs vairāk saista tā saucamais trekings, kurā, gan maksājot ar fizisku nogurumu, iezīmētās un dažādās grūtības pakāpēs sašķirotās kalnu takās iespējams tikt pie fantastiskiem skatiem, dabas varenības apjausmas, ietīšanās brīvajos vējos un, jā, arī kādā mākonī un iekrist klusumā. Tā ir savdabīga dvēseles šķīstītava, no kuras kāpējs iznāk piepildīts un skaidrs!Šogad maršrutu vijām pa Austrijas un pērnā gada Itālijas Alpu takām, iekļaujot piedzīvojumu lādītē arī Zalcburgā, Veronā un pie Gardas ezera atrastās pērlītes.RudensKad mūsmāju pagalmā ieripoja kalnu «ekspedīcijas» trešā līdzbraucēja Modra (viņš gan šādā avantūrā laidās pirmo reizi) auto, neticēju, ka tajā varēsim sabāzt visu lielo mantu kalnu – telti, guļammaisus, kalnu aprīkojumu, zābakus, ķiveres, sistēmas, nūjas, pārtikas kasti, no kuras rupjmaize un žāvētā desa vēl ilgi paliks atmiņā, un kaudzi citu lielāku un mazāku sīkumu. Tomēr veiklām un pārdomātām roku kustībām ātri vien katrai lietai tika ierādīta sava vieta, aizmugurējā krēslā saberot spilvenus un pledus gulēšanai. Tie lieti noderēja, naktī un nonstopā traucot cauri Polijai un Čehijai uz Austriju, kur Zalcburgā bija paredzēta pirmā apmešanās vieta. Tā jūlija beigās mūs sagaidīja drēgna un lietaina.«Vai tiešām atkārtojas pagājušā gada «sviestmaizes likums»?» pikti pie sevis šķendējos, vējā drebinoties un zaudējot pēdējās ilūzijas par dienvidu saulītes siltumu, kuru tik ļoti mīlu. Lai tomēr nesabojātu brīvdienu atmosfēru, nācās vien likt lietā teicienu «Ja nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi» un vilkt ārā siltās jakas un lietusmēteļus. Kad nākamajā rītā, auto bagāžas kastē nevērīgi iestūķējot slapjo telti, steidzām izlūkot pirmo iecerēto kalnu taku ceļā uz 3666 metrus augsto Grosvenedigera virsotni, kas atrodas Hohe Tauern nacionālajā parkā apmēram 150 kilometru attālumā no Zalcbugras, tā mums strupi «atteica» nepiemērotās laika prognozes dēļ, tāpēc devāmies vien tālāk apmēram divu stundu braucienā uz «saulaino» Itāliju. Dolomītu Alpu pērlē Kortīnā d`Ampeco vismaz nelija, bet gluži kā rudenī lodāja dzestrs kalnu vējš, mijoties ar spilgtiem saules stariem, tomēr tas netraucēja izbaudīt divus skaistus maršrutus spuraino Alpu klintīs. Piedzīvotais atsvēra visu šķēndēšanos, kad, vakaros ievīstījušies siltajos pledos ar karsti kūpošu tējas krūzi rokās, kas neparasti ātri dzisa, nespējām noticēt mājinieku ziņām par Latvijā valdošo karstumu.Ziema un pavasarisGrosvenedigers tomēr mums nedeva mieru, tāpēc, mitējoties lietum un sniegam, braucām to ierakstīt emocijās un piedzīvotajā. Austrijas Alpi – zaļi, sniegoti un ļoti klasiski tie ieskāva mūs, kad zirga pajūgā virzījāmies apmēram sešus kilometrus uz augšu līdz pēdējam ciematiņam, kas kūsāja no aktīvās atpūtas mīļotājiem. Veci un jauni, ģimenēm, pāros un bariņos – visi atbilstoši savām spējām steidza izbaudīt kalnu taku piedāvājumu. Mēs uz viņu fona izskatījāmies «nopietni» – kājās pamatīgi speciālie zābaki, apkrāvušies ar virvi, dzelkšņiem, leduscirtņiem un siltāku drēbju kārtu, sākām vairāku stundu stāvu kāpienu, lai, pārnakšņojuši kalnu namiņā aptuveni 3000 metru augstumā, iebristu virsotnes sniegos. Tomēr pārrēķinājāmies! Jau nedaudz pakāpjoties, sapratu, ka šoreiz būšu ķēdes vājais posms. Bija nepieredzēti smagi virzīties augšup pa dubļaino un akmeņaino kalnu taku, kuru mērcēja neskaitāmie strauti un aitu mēsli, ko atstājuši daudzu sproggalvju bariņi. «Nē, tālāk par apakšējo namiņu (aptuveni 2500 metru augstumā) neiešu,» stingri noteicu, un puišiem vien nācās piekāpties.Lai arī «Alte Prager Hutte» naktsmītnes nepiedāvāja – vien siltu maltīti (oficiālā «viesnīca» atradās vairāk nekā stundas kāpienā augstāk) –, saimniece Andrea ar draugu Florinu apžēlojās par mums un laipni uzņēma savā namiņā, par nelielu summu atvēlot omulīgu istabiņu augšstāvā. Malkas pagalēm mājīgi sprakšķot virtuves plītī, pa pusei angliski un vāciski runājām par savu valsti, tradīcijām, ģimeni un sevi, bet lielākais emocionālais ieguvums tomēr bija ekskluzīvais saulriets, kas rotaļājās ledājos un mākoņos.Kad no rīta sākām kāpienu lejup, gaiss smaržoja kā pavasarī, ko pastiprināja kūstošā sniegūdeņa urdzēšana.Vasara«Lāsma, ārā jau 30 grādu!», zinot manu kāri pēc siltuma, jūsmīgi sauca tā brīža stūrmanis Modris, kad, klimata kontrolei darbojoties, pēc nokāpiena braucām uz Gardas ezeru Itālijā. Bija piektdienas pēcpusdiena, un kūrortezera neskaitāmie kempingi diemžēl pilni. Kamēr puiši centās sarunāt kādu vietiņu, priecājos par palmām, cipresēm, olīvkokiem, krāšņiem ziediem un laiskiem atpūtniekiem, kas, dienvidu saules nokarsēti, pastaigājās kalnu ieskautā zilzaļā ūdens milža fonā.Palikšanu izdevās sarunāt vien uz nakti – cēlušies un nopeldējušies slavenajā ezerā, kura piekrasti klāj tikai dažāda izmēra oļi, devāmies raudzīt Itālijas mīlētāju pilsētu Veronu, kur vairums steidz meklēt Romeo un Džuljetas balkoniņu. Šī pilsēta ir viena liela vēsture ar iespaidīgām romiešu laika celtnēm, piemēram, arēnu un tiltu, kā arī daudziem dievnamiem un valdzinošu senatnīgu arhitektūru. Savā ziņā tā atgādina Venēciju, tikai ielas Veronā ir kā ielas, bet tai cauri plūst liela upe Adidže.Vasara Itālijā sekoja mums vēl uz vienu kalnu pilsētiņu, kurai netālu Kaspars bija izraudzījies pakāpi sarežģītāku kāpšanas maršrutu (no tā mēs pārējie gan atturējāmies) un visā garajā mājupceļā.
