Par amerikāņu advokātiem jau sen klejo gan leģendas, gan anekdotes, gan šausmu stāsti.
Par amerikāņu advokātiem jau sen klejo gan leģendas, gan anekdotes, gan šausmu stāsti. Liela daļa pastāstu no reālās dzīves skar tādus “varoņdarbus”, kā caur un cauri vainīga apsūdzētā “izvilkšana caur adatas aci”, panākot allaž pretrunīgi vērtētu tiesājamā attaisnošanu tiesas zālē zvērināto priekšā.
Latvijas aizstāvības pīlāru sniegtie pakalpojumi kulišu redzamajā un neredzamajā daļā gan pārsvarā ir citāda rakstura, bet advokātu darbā bieži vien krietni piepalīdz joprojām itin “caurā” likumdošana ar visām no tā izrietošajām sekām, ieskaitot apsūdzības puses nereti pavājinātās pozīcijas.
Pagājušā gada aprīlī sabiedrību pārsteidza vēsts par Saeimas eksdeputāta, Oskara Kalpaka ideju piekritēja un mūžīgā taisnības cīnītāja Oskara Grīga apcietināšanu saistībā ar kukuļa piedāvāšanu Tukuma rajona ceļu policijas priekšniekam. Turklāt Grīga kunga īpašumā tika konstatēts arī nelegāls pieslēgums maģistrālajam cauruļvadam, atrastas trīspadsmit tonnu nezināmas izcelsmes dīzeļdegvielas un vesels nelikumīga bruņojuma arsenāls.
Toreiz Ģenerālprokuratūras organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra vienā piegājienā bijušajam tautas kalpam izvirzīja trīs apsūdzības – par kukuļdošanas mēģinājumu, dīzeļdegvielas zādzību un nelegālu ieroču un munīcijas glabāšanu, kas tagad, kad pagājis mazliet vairāk nekā gads, palikusi vienīgā, lai arī iepriekš šķita, ka bijušais Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja vietnieks likuma sargu rokās nodots “silts” un ar visiem nepieciešamajiem pierādījumiem.
Izrādās, bijušo deputātu tomēr nav iespējams vainot kukuļdošanas mēģinājumā, lai gan sarunas par naudas piedāvājumu apmaiņā pret netraucēšanu zagtas degvielas transportēšanā tikušas ierakstītas, savukārt apsūdzība dīzeļdegvielas zādzībā arī pēkšņi izrādās baltiem diegiem šūta.
Vairāk nekā pēc muļķīgas taisnošanās izklausās Grīga izteiktās un prokuratūras pieņemtās atrunas, ka kādreizējais deputāts, lūk, savu privātīpašumu 42 hektāru platībā iznomājis kādai mistiskai un nezināmai personai, kas arī no cauruļvada nelikumīgi notecinājusi degvielu. No formālā skatu punkta, protams, viss ir kā nākas, tikai – cik gan naivam vai stulbam jābūt, lai pilnīga svešinieka rīcībā, pat nepārliecinoties par viņa personību, nodotu ne jau skrūvgriezi, bet iespaidīgu nekustamo īpašumu? Turklāt nomas līgumu nez kādā veidā noslēdzot ar reāli “neeksistējošu” personu.
Vēl naivākas atrunas dzirdamas par apsūdzības atcelšanu kukuļdošanas mēģinājumā. Sarunu ierakstā, lūk, esot dzirdams žargons, pieminētas “štukas”, bet šī savdabīgā epiteta nozīme un jēga vispārējā sarunas kontekstā tiesas izmeklēšanas gaitā tā arī varētu palikt nesaprotama un neizmantojama. Šāds arguments atsauc atmiņā kriminālos deviņdesmitos gadus, kad par reketu apsūdzētie, kas biznesmeņiem iepriekš bija “jumts”, tiesā vienā mierā atrunājās, ka tikai centušies pārdot šīferi… Tā vien šķiet, ka kukuļa došanu iespējams pierādīt tikai ar gramatiski un fonētiski korekti veidotas sarunas ierakstu…
Kādreizējā Saeimas deputāta krimināllietā joprojām šķiet, ka jautājumu ir daudz vairāk nekā atbilžu. Gan attiecībā uz, iespējams, pārāk ātro Grīga aizturēšanu, tādējādi neļaujot “izgaismoties” citiem lietā iesaistītajiem darboņiem, gan uz pierādījumu piemērošanas niansēm. Mistikas meklējumos jau sen vairs nav nepieciešams vērties televīzijas ekrānā, to veiksmīgi aizstāj notikumi mums apkārt. Bet patiesība, kā allaž, ir “tur ārā” un tādēļ nav atrodama.
