Epilepsija ir bieži sastopama slimība, kas ir ārstējama. Epileptisko lēkmju cēloņi var būt dažādi. Jēdziens «iedzimta epilepsija» nav īsti precīzs.
Epilepsija ir bieži sastopama slimība, kas ir ārstējama.
Epileptisko lēkmju cēloņi var būt dažādi. Jēdziens «iedzimta epilepsija» nav īsti precīzs. Kaut gan epilepsijas slimnieku radiniekiem dažreiz ir lēkmes, to nevar uzskatīt par likumsakarību. Tikai atsevišķas epilepsijas formas uzskatāmas par ģenētiski pamatotām, bet tās sastopamas ļoti reti un nav obligātas pēctečiem.
Bērnībā biežākie epilepsijas cēloņi ir šādi:
sīki galvas smadzeņu attīstības defekti;
smagas dzemdības,
pārslimotas galvas smadzeņu slimības.
Pieaugušajiem lēkmes var parādīties:
ja tās novērotas bērnībā un gadiem ilgi nav bijušas;
galvas smadzeņu bojājuma seku rezultātā (pēc traumām, encefalītiem, audzējiem utt.);
alkoholisma un narkomānijas iespaidā; pārtraucot lietot šīs vielas, epilepsija parasti izbeidzas.
Lēkmes parasti sākas bērnībā līdz deviņu gadu vecumam vai pēc 60 gadu vecuma. Tām dažādos dzīves posmos var būt atšķirīgas izpausmes. Piemēram, absansu epilepsija (ļoti īslaicīga apziņas atslēgšanās, sastingšana) vairāk sastopama bērnībā. Ja lēkme sākas kā parciālā lēkme (piemēram, sejas vai rokas krampji vai arī īslaicīgas gaismas sajūtas, reiboņi vai pat grūti aprakstāmas citādas sajūtas) un pāriet ģeneralizētā (vispārējā) krampju lēkmē, to sauc par sekundāri ģeneralizētu lēkmi. Vienam cilvēkam var būt vairāki lēkmju veidi. Jo dažādākas tās ir, jo grūtāk piemeklēt atbilstošus medikamentus.
Epilepsijas pareiza diagnoze ir sekmīgas ārstēšanas pamats. Latvijā epilepsijas diagnostikas un ārstēšanas funkcijas veic neirologi un psihiatri, arī ģimenes ārsti, bet obligāti konsultējoties ar speciālistiem par ārstēšanas taktiku.
Kas jāzina epilepsijas slimniekiem un viņu radiniekiem
Slimnieka radiniekiem (sevišķi bērnu vecākiem) jāseko regulārai medikamentu lietošanai, jāatzīmē lēkmju raksturs un biežums īpašā kalendārā. Slimniekam nav vajadzīga īpaša diēta. Bērni, kas sirgst ar epilepsiju, var apmeklēt bērnudārzu un skolu, tikai audzinātājām un skolotājām jāzina par slimību un jābūt gatavam palīdzēt lēkmes gadījumā. Fiziska slodze ir atļauta arī epilepsijas slimniekiem. Viņi var skatīties televīziju, ja tiem nav tendences uz fotosensitīvām (gaismas mirgošanas provocētas) lēkmēm. Ja tādas ir, tad (sevišķi bērniem) jāievēro šādi nosacījumi:
neskatīties televīziju vairāk par 1 līdz 1,5 stundām diennaktī;
nesēdēt tuvu televizoram;
neskatīties televizoru tumšā istabā,
pie televizora jānovieto papildu apgaismojums;
TV jābūt krāsainam attēlam;
ja bērns sāk kļūt miegains, televizors jāizslēdz;
ja slimniekam ir izteikta fotosensivitāte, televizoram jāuzliek aptumšojošs ekrāns vai jālieto tumšas brilles (tas noder, arī uzturoties spilgtā saulē vai ziemā slēpojot).
Kas jādara, ja cilvēkam ir epilepsijas lēkme
Ja lēkme sākas ar priekšvēstnešiem («auru»), jārīkojas šādi:
slimnieks jānogulda un jāatbrīvo drēbes, sevišķi ap kaklu, viņš jānovieto tā, lai tuvumā nebūtu asu priekšmetu, ūdens u.c.,
galva jāpagriež uz sāniem, lai slimnieks neaizrītos ar siekalām vai (reti) vēmekļiem;
ir bīstami tonisko krampju laikā mēģināt starp zobiem iespraust kādu priekšmetu, jo tos var izlauzt;
ja «lielā lēkme» turpinās vairāk par divām minūtēm, var ievadīt taisnajā zarnā 5 (mazam bērnam) vai 10 mg (lielākam bērnam vai pieaugušajam) diazepāma rektālās (taisnā zarnā ievadāmo) mikroklizmas vai svecītes. Sevišķi būtiski tas ir, ja lēkme atkārtojas. Nepieciešamības gadījumā mikroklizmu vai svecīti var ievadīt atkārtoti vienu reizi;
ja lēkme ir pirmo reizi mūžā vai vērojama to sērija (slimnieks nāk pie apziņas lēkmju starplaikā) vai epileptiskais stāvoklis (pie apziņas slimnieks nenāk), jāizsauc ātrā palīdzība;
nevajag krampju laikā slimnieku turēt, kratīt vai liet viņam mutē ūdeni, tas ir bīstami;
ja slimniekam ir tā saucamā «mazā lēkme», tā jānovēro un jāļauj viņam nomierināties; mikroklizmu var vispār nelietot.
