Laiks pamazām iegriežas uz atvasaras pusi, tomēr tas nenozīmē, ka arī makšķerniekam būtu apcerīgi jāsāk ieziemot savus rīkus. Nebūt ne, tuvojoties rudenim, daudzu sugu zivis paliek aktīvākas.
Līņu cope nudien pamazām sāk norimties, bet fināla gonga tik ātri vis nebūs. Gaisa temperatūrai paaugstinoties (kā tagad) un ūdenim uzsilstot, līnis atkal sāks baroties. Pazīstu kādu makšķernieku, kas iebarotās vietās šīs spuraines pagājušā gadā ķēra vēl oktobrī.
Tagad, kad kļuvis nedaudz vēsāks, vajadzētu pamēģināt atkal ķert līdakas. Tām būtu jākļūst stipri vien aktīvākām.
Interesantas ziņas nāk no Usmas ezera. Tur pēc dienas iebarošanas esot vilkti skaisti brekši. Turklāt izmērs bijis ap 1,5 kilogrami! Vai nav iespaidīgi?
Ļoti daudzi makšķernieki šogad uzķēruši «pareizo copi» Babītes ezerā. Tur ir gan līņi, gan karūsas, gan sparīgi ķeras līdakas. Brīžiem šķiet, ka tur ir copes kalngali.
Daudzu līdz šim iecienītais Burtnieku ezers pagaidām dziļdomīgi klusē. Gar krasta joslām vispār neesot ko darīt, ja nu vienīgi iebarojot mēģināt «uzkabināt» kādu breksīti. Tā gadās. Dieva un zivju prāts nudien ir neizdibināms.
Daugavā gan tagad iet diezgan jautri. Pličukus līdz kilogramam noķert nav īpašu problēmu. Vislabāk, protams, veicas tiem, kas jau iepriekš ik pa brīdim iebaro savā vietiņā. Pie Ķeguma HES licencētajā zonā joprojām labi ņem meža vimbas. Interesanti, ka makšķernieki pamanījuši – šīs plēsoņas vislabāk ķert vakara krēslā, kad līdz pilnīgai tumsai atlikusi vien kāda stundiņa. Tas esot labākais laiks gan salatēm, gan samiem un zandartiem. Galvenokārt visi izmanto vieglākus vai smagākus šūpiņus. Daudzi copmaņi zina stāstīt – ir dienas, kad no šā rajona pilnībā pazūd dažbrīd tik apnicīgās mailes. Tātad plēsoņām ir izteikts barības bāzes samazinājums, un tās kļūst patiesi agresīvas. Liels vairums copmaņu sēž ar gruntsmakšķerēm un iebarotās vietās ķer brekšus un karpas. Savukārt citiem patīk nodarboties ar samu kvokošanu vai arī velcēt. Daugava šīm nodarbēm ir viena no pateicīgākajām upēm Latvijā, un lomi garantēti.
