Misionārs – šis vārds pauž sūtību un apzīmē cilvēku, kas devies kādā uzdevumā, misijā. Vairāk saistās ar reliģiju un daudziem asociējas ar ticības pasludināšanu.
Misionārs – šis vārds pauž sūtību un apzīmē cilvēku, kas devies kādā uzdevumā, misijā. Vairāk saistās ar reliģiju un daudziem asociējas ar ticības pasludināšanu. Mūsdienu pasaulē jau daudz kas ieviests un pasludināts, tomēr ir cilvēki, kas gatavi pamest savu zemi, ģimeni, kultūru, arī labāku ekonomisko situāciju un karjeru, lai būtu šeit. Divus misionāru pārus sastopu Platones Kristiešu centrā. Pērs un Kirstena Vesterageri no Dānijas Latvijā darbojas jau vairāk nekā gadu, bet Džons Maikls Jomens un Margareta Tomsone – Jomena no Lielbritānijas mūsu valstī uzturas trešo mēnesi.
Visi četri ir kristieši un pārstāv apustulisko baznīcu, ko varētu pielīdzināt Vasarsvētku kustībai Latvijā. Gan Pērs, gan Kirstena, gan Džons un Margareta izauguši kristīgās ģimenēs. Taču par pārliecinātiem kristiešiem viņi nekļuva tikai tradīciju dēļ. Bija jāpieņem konkrēts lēmums. Pērs to izdarīja 12 gadu vecumā, arī Kirstena bija pusaudze, Džonam 11 gadu, bet Margaretai 14.
Protams, šajā ceļā bijušas arī dažas atkāpes un meklējumi, īpaši jaunības gados, bet kristīgā ticība visiem palikusi kā stipra klints. Džons atceras, ka tajos laikos būt kristietim nozīmēja daudz ierobežotāku dzīvesveidu – neiesaistīties dažādos pasaulīgos pasākumos, arī sporta, uz draudzi svētdienās doties uzvalkā utt., taču dzīve, uzskati un atziņas ir mainījušies. Tagad viņš tic, ka Jēzus Kristus nav nācis, lai atņemtu dzīvē prieku, bet lai to piepildītu.
Aicinājums
Zīmīgi, ka gan Pērs, gan Džons pirmo apjausmu, aicinājuma impulsu būt par misionāru izjutuši 17 gadu vecumā. Šim iespējamajam darbam abu vīriešu draudzēs bija tradicionāls un nostiprinājies pamats. Dānijā un Lielbritānijā tas nav nekas neparasts, jo gan draudzēs, gan starp tām darbojas lielākas un mazākas misionāru organizācijas, kas saskaņā ar iespējām apjauš dažādas vajadzības un gribētājus sūta kalpot pa visu pasauli.
Kad Pērs piedzīvoja šo pagrieziena punktu – nākotnē kļūt par misionāru –, viņš piedalījās kādā kristīgā konferencē. Atgriezies mājās, jaunietis padomājis, varbūt viņu pārņēmušas tikai sakāpinātas pasākumā gūtās emocijas, tāpēc viņš lūgšanā vēlreiz uzrunājis Dievu. Pēram mājās bijusi kastīte ar Bībeles pantiem. Zīmīgi, ka, tos izvelkot, piecos pēc kārtas bija norāde par došanos. Līdzīgi kā rakstīts Mateja evaņģēlijā pēdējā nodaļā: “Tāpēc eita un dariet par mācekļiem visas tautas.”
Arī Džons savā draudzē, vēl jauns būdams, dzirdējis dažādus aizraujošus misionāru stāstus, kas apvīti ar īpašu romantismu. Pārliecība kļūt tādam nākusi lēni, bet pamatīgi. Viņš sapratis, ja Dievs uzrunā, Viņš arī norāda ceļu un “atver durvis”.
Vajadzēja paiet daudziem gadiem, lai šīs durvis abiem pāriem atvērtos.
Misionāru sievas un bērni
Pērs un Kirstena precējušies 36 gadus, Džonam un Margaretai šis ir 30. kopdzīves gads. Abas sievietes pieņēmušas un atbalstījušas vīru sapni kalpot citā zemē.
Ar ideju par misijas darbu izaudzināti arī abu pāru bērni. Pēram un Kirstenai tie ir trīs, Džonam un Margaretai divi. Jau pieauguši, nodibinājuši savas ģimenes, un daži audzina bērnus. Kad beidzot vecāki sataisījušies ceļā un paziņojuši par lēmumu doties, neviens nebijis pārsteigts vai vīlies. Pēra un Kirstenas meita vien izteikusies: “Parasti gan bērni pamet ģimenes ligzdu, bet šajā gadījumā aizbrauc vecāki.”
Nedaudz nobažījušies bija Džona vecāki, kas jau ir krietnā vecumā un domā, ka katra tikšanās ir pēdējā, tomēr misionāri apliecina, ka attālums no Latvijas līdz viņiem ir kā no Skotijas un tagad pārvietošanās iespējas ir tik pieejamas, ka atbraukt vajadzīgajā brīdī nav problēmu.
Lai uzturētu saikni ar ģimeni, kas misionāru dzīvē ir viens no emocionāli svarīgākajiem aspektiem, šis ir pateicīgs laiks, atzīst abi pāri. Mēs dzīvojam vienotā Eiropas Savienības telpā, lidojums aizņem drusku vairāk nekā stundu, ir internets un mobilie sakari. Visi ģimenes locekļi gan te, gan mājas zemē šīs iespējas izmanto.
Kāpēc Latvija
Pērs un Kirstena mūsu valstī nonāca caur tā saucamo Latvijas grupu. Dānijā to organizēja vairāki kristieši no apustuliskās draudzes Odensē, lai palīdzētu materiāli un ar Dieva vārda sludināšanu. Zinot Pēra interesi par misijas darbu, arī viņš un Kirstena tika iesaistīti šajā grupā. Pirms tam Pērs bija nopietni gatavojies iespējamajai misijai. Daudz lasījis, piedalījies misionāru organizācijās, sludinājis. Sākumā viņš domāja, varbūt tā būs Āfrika, taču sirds aizvedusi uz Latviju. Arī Kirstena stāsta, ka reiz, apciemojot Latviju, viņi devās uz Daugavpili. Ceļš vedis caur mežiem. Dānijā ir teiciens – nevaru tev dāvāt naudu, bet zaļus mežus. Caur asociāciju viņa šo zemi arī iemīlējusi. Tādējādi izveidojās arī sadarbība ar apustulisko draudzi Platonē, kuras telpās Pērs un Kirstena pašlaik mitinās.
Džons un Margareta uz Latviju atbrauca misijas padomes sūtīti. Iespēja tika piedāvāta, un abi ar prieku tai atsaucās, saprotot, ka tas ir pareizais lēmums īstajā laikā. Latviju Džons sāka apciemot jau no 2000. gada (Margareta no 2002.). Pirms tam viņiem bija iespēja sludināt Dieva vārdu Brazīlijā, Kanādā, Polijā, Lietuvā un citur.
Misijas mērķis
Pērs pašlaik kalpo ne tikai Platones Kristiešu centrā, bet arī citās draudzēs tuvākā un tālākā apkārtnē. Kirstena vairāk palīdz praktiskās lietās. Džona un Margaretas vīzija ir palīdzēt abām Latvijas apustuliskajām draudzēm, atbalstīt to mācītājus, mācīt un veidot jaunus vadītājus. Patlaban Latvijā ir daudz mazu draudzīšu, un locekļu skaits tajās mēdz sarukt. Džona mērķis ir šo situāciju vērst par labu un panākt, ka draudžu mācītāji spēs izveidot spēcīgu savas draudzes “infrastruktūru”. Viņš ir gatavs palīdzēt arī citām. Tāpēc tiks izveidots mācību centrs. Tā kā pirms tam Džons kalpojis kā mācītājs, bet Margareta bijusi veiksmīga skolu psiholoģe, viņi cer, ka spēs palīdzēt arī ar savu praktisko pieredzi.
Džonu un Margaretu finansē misijas organizācija, kas viņus uz šejieni sūtījusi uz četriem gadiem. Taču rūpes par mašīnu un māju viņi uzņēmušies paši.
Pērs dzīvo no savas dāņu pensijas, Kirstenai līdz tai vēl daži gadi, tāpēc finansiālu atbalstu viņa gūst no savas draudzes Dānijā.
Kultūršoks
Pāri atzīst, ka, ierodoties uz dzīvi Latvijā, viņi īpašu kultūršoku nav piedzīvojuši, jo iepriekš bijis iespējams šo zemi nedaudz iepazīt. Protams, ir lietas, kas atšķiras. Kirstena ievērojusi, ka latvieši neplānojot ilgtermiņā, bet Džonam jāpierod pie augstā birokrātijas līmeņa. Viņš stāsta, ka, iekārtojot te mājokli, jau sakrājusies kaudzīte ar dažādiem papīriem un līgumiem. Abi pāri gan ar nožēlu atzīst, kā dažkārt mainās attieksme, uzzinot, ka viņi ir ārzemnieki. Tad cenas pēkšņi kļūstot citas un pat dubultojoties.
Pērs un Kirstena pa šo laiku cītīgi apguvuši latviešu valodu, to plāno arī Džons un Margareta, kaut atzīst, ka ideālā situācijā būtu labi, ja viens zinātu latviešu, bet otrs krievu valodu.
Nav nožēlas
Par spīti sīkajiem sarežģījumiem un neērtībām, misionāri ne mirkli nenožēlo, ka atrodas šeit. Kirstena atzīst, ka, protams, gadās dažādas dienas, bet tad kāds draudzes cilvēks apskaujot, un atkal sajūties noderīgs. Te viņi piedzīvo lielu Dieva svētību. Kirstena saka, ja nebūtu paklausījusi aicinājumam, tas būtu kā trūkstošs gabaliņš Dieva plāna mozaīkā.
Arī Džons atzīst, ka droši vien justos neapmierināts un nelaimīgs. Piepildot Dieva gribu, var gūt vislielāko iekšējo piepildījumu, kam visi esam aicināti, uzskata Džons un Margareta.
