Mazo Kaspariņu mamma pameta, kad puisēnam vēl nebija gadiņš. Arī policija nespēja palīdzēt, un mazā bērna mamma tā arī netika atrasta.
Mazo Kaspariņu mamma pameta, kad puisēnam vēl nebija gadiņš. Arī policija nespēja palīdzēt, un mazā bērna mamma tā arī netika atrasta. Cik vienkārši mūsu valstī ir pazust cilvēkam un neatbildēt par pašu svētāko, kas ir uz šīs pasaules, – savu bērnu. Mazo zēnu kā pašas dēlu iemīlējusi un rūpes par viņu uzņēmusies 66 gadus vecā pensionāre Beatrise Zavadska.
Mazais Kaspars Beatrises kundzei kļuvis par vecumdienu prieku pēc tam, kad viņu pusgada vecumā pameta paša māte. Puisēns jūtas labi, dzīvo siltā mājā, ir dzīvespriecīgs, apģērbts un paēdis.
Māte pazūd bez pēdām
“Misijai “Pakāpieni” ir speciāls centrs Raunā – tur aprūpē tiek ņemtas nepilngadīgās māmiņas, kurām bērniņa pieteikšanās ir radījusi problēmas. Pusgadu viņas tur dzīvo kopā ar mazuli un pēc tam, kurām palaimējas, nonāk ģimenēs. Es piezvanīju. Prasu: laba meitene, grib mācīties? Man atbild: jā, jā, ļoti čakla un laba meitene. 2002. gada martā viņu ar puisēnu uz rokām man atveda. Kaspariņam bija četri mēneši,” atceras Beatrise Zavadska. “Tā mēs sākām dzīvot. Jaunā mamma saņēma valsts pabalstu, bet, kad tas beidzās, vienā jaukā dienā vienkārši pazuda. Nevienu nebrīdinājusi, neatvadījusies un paldies nepateikusi. Pagasts policijā pieteica Kaspariņa mammas meklēšanu, bet ar to arī viss beidzās.”
Pagājuši četri gadi, bet zēna bioloģiskā māte tā arī nav rādījusies. Beatrise nokārtojusi aizbildnes statusu un mazajam Kaspariņam kļuvusi par mīļo vecmāmiņu. Puisēns nejautā pēc mammas, jo visu vajadzīgo viņam dod omīte. Taču tas ir tikai pagaidām, kā būs vēlāk?
“Kad jautās, visu arī paskaidrošu, nav ko slēpt. Zinu, ka Kaspariņam esmu kā mamma, tikai sauc viņš mani par omi un no tā, ka izstāstīšu taisnību, mani mazāk nemīlēs,” pārliecināta Beatrise.
Kļūst par aizbildni
Līdz pēdējam Beatrise cerējusi, ka zēna mamma atgriezīsies pie dēla. Bet nu cerības pamazām sāk izgaist. No pagājušā gada maija sirmā kundze nokārtojusi aizbildniecību pār puisēnu. Līdz tam zēns sievietes mājā dzīvojis tāpat vien – kā īrnieks. Arī līdzekļi bērna uzturēšanai pensionārei no valsts nepienācās. Tagad kā aizbildne Beatrise ik mēnesi saņem 70 latu.
“Kad kārtoju aizbildniecību, bija cilvēki, kas teica: kam tev tas vajadzīgs? Bet es taču no četru mēnešu vecuma zinu to bērniņu, esmu iemīlējusi un pieķērusies viņam. Nevaru Kaspariņu pamest vai atdot bērnunamā. Cīnīšos un došu viņam visu, kamēr vien varēšu,” stingri teic omīte.
Bērnam ir silti, bet mājai caurs jumts
Beatrise dzīvo Bramberģē privātmājiņā, ko savulaik, kad dzīvs vēl bija vīrs, viņi nopirkuši. Tur uzauguši abi sirmās kundzes dēli, kas nu jau pieauguši un audzina savus dēlus. Tagad liktenis sievietes rokā ielicis Kaspariņu.
Dažus mēnešus puisēna redzes dēļ Beatrise viņu diendienā ar satiksmes autobusu veda uz Jelgavas specializēto bērnudārzu. Kad actiņām kļuva labāk, uz Jelgavu vairs nebija jābrauc, un Kaspars sāka apmeklēt bērnudārzu Glūdā. Tagad katru rītu puisīti uz dārziņu un atpakaļ ved pagasta autobuss. Zēns stāsta, ka šajā bērnudārzā viņam patīkot labāk – bērni esot draudzīgāki.
Pagaidām puisēns dzīvo vienā istabā ar omīti, lai ir drošāk: “Kad nāks lielāks un pats gribēs, varēs dzīvot savā istabā. Ja vien atradīsim veidu, kā salabot vai nomainīt jumtu,” nosaka saimniece un rāda uz griestiem. Laika robs darījis savu. Vecā jumta dēļ griesti saplaisājuši, cauri spiežas ūdens. “Lietus dēļ mums ir lielas problēmas, īpaši vienā istabā, kur turas mitrums,” skaidro saimniece.
Ar līdzekļiem, kas ir sirmās kundzes rīcībā (80 latu pensija un 70 latu Kaspara pabalsts), jumta seguma maiņa vai remonts nekādi nesanāk. Tādēļ sieviete aicina – varbūt atrastos kāds, kas viņai varētu palīdzēt ar jumta materiāliem vai līdzekļiem, lai to nomainītu.
“Mums ir divi hektāri zemes, lielākā daļa aizņem ganības. Kūtī aug kaziņas un ir krietns pulciņš trušu. Dārzā audzējam pašu nepieciešamāko. Trijatā sarūpējam, ko mums ģimenītei vajag, arī puika sāk palīdzēt,” piebalso mūsu trešais sarunu biedrs – Arnolds. Vēl viens likteņa pabērns, kuram pajumti devusi Beatrise.
Iepazīstas pēc sludinājuma avīzē
Arnolds ir jelgavnieks. Savulaik dzīvojis pilsētā savā mājā, kurā uzaudzinātas arī trīs meitas. Kad nomira Arnolda sieva, bēdas vīru burtiski sagrauzušas. Tā sanācis, ka māju viņš pārdevis, kopā iemetot pa kādam graķītim, “piepalīdzējuši” arī draugi. Arnolds nopircis dārza mājiņu, kurā pārlaidis pāris ziemu, bet pēc tam pārdevis, spriežot, ka vienam labāk būs mitināties dzīvoklī. Vīrs gana spēcīgs miesās un stiprs veselībā, bez darba sēdēt nav gribējis un devies uz laukiem pie saimnieka strādāt – kopis cūkas.
“Saimnieks, pie kā strādāju, lopus pamazam pārdeva, un arī man darba vairs nebija. “Zemgales Ziņās” ieliku sludinājumu, ka meklēju mīļu saimniecīti laukos, ka varu palīdzēt lauku darbos. Atsaucās gandrīz 40 sievietes. Atceros, tā bija pirmdiena, kad, redakcijai garāmejot, domāju – jāpaskatās, vai nav vēl kādas vēstulītes. Un tiešām bija – no Bramberģes. Sazvanījāmies, bet dīvaini šķita, ka viņa prasīja, kāda ir mana attieksme pret maziem bērniem… Kad aizbraucu, pretī nāca sieviete ar mazu puiku pie rokas. Iepazināmies un tūlīt sapratāmies. Maijā būs gads, kā mīļi dzīvojam. Man ir sava istaba, palīdzam darbos viens otram, un ir labi. Esmu ļoti pateicīgs omītei, ka viņa devusi pajumti un priecīgas vecumdienas,” asaras neslēpjot, teic sirmais vīrs. “Mājās visu izdara – malku sagādā, krāsnis izkurina, kaziņas izslauc, trušus pabaro un arī virtuvē palīdz. Man pašai ļoti sāp mugura,” stāsta saimniece. Arī Arnolda pensija ir atspaids izdzīvošanai, piemēram, šoziem Beatrisei nav vajadzējis gādāt malku ziemai.
Palīdzība noderētu
Kaspariņam ļoti būtu vajadzīgs sporta tērps nodarbībām telpās un laukā. Puika tikko sāk mācīties lasīt, un viņam ļoti patīk grāmatas, puzles un prāta spēles. Noderīgas būs arī drēbītes, Kaspariņa augums ir metrs un 10 centimetru, bet apavu izmērs – pašlaik 30. Taču visvairāk ģimenei nepieciešams jauns jumts mājai vai seguma materiāls, ko uzklāt.
Palīdzību Beatrise un mazais Kaspariņš gaidīs pa tālruni 3012181.
