Es toreiz gāju Annas pamatskolā Jelgavā otrajā vai trešajā klasē. Skolotāja stundā skaidroja, cik maizīte ir vērtīga, ka to nedrīkst mest papīrgrozā.
Es toreiz gāju Annas pamatskolā Jelgavā otrajā vai trešajā klasē. Skolotāja stundā skaidroja, cik maizīte ir vērtīga, ka to nedrīkst mest papīrgrozā. Ja pēc ēšanas kaut kas palicis pāri, tas jāizmanto.
Mājās vajadzēja uzrakstīt domrakstu “Kā māte mājās cep maizi?”. Skolotāja piebilda, ka drīkst rakstīt arī par cepumiem, pīrāgiem un smalkmaizītēm, jo cepšana svētkos bija ierasta.
Noteiktajā dienā atnesām domrakstus. Katrs gribēja savu māti kaut kā izcelt, tāpēc bija izrakstījies plaši. Bet viens zēns (gadi gājuši – aizmirsies uzvārds) atnesa domrakstu, kurā bija tikai viens teikums: “Mana māte mājās maizi necep.”
Pierakstīts no 1922. gadā Jelgavā dzimušā Ērika Saujas
