Lai gan esmu sev nosolījusies daudz vairāk dzīvē ievērot principu «klusēšana – zelts», šis manā galvā tik ilgi ir maisījies, ka nevaru neuzrakstīt. Pēdējās dienās vārds «atbildība» ir kļuvis gluži par trendu – katrs, kuram nav slinkums, to apviļā savā panējumā un cep pēc savas mīļākās metodes. Dombrovska atbildība, Ušakova atbildība, būvnieku atbildība utt. u.t.jpr. Mēs sēžam twiteros/feisbukos un pārgudri spriežam par citu atbildību, dalāmies vīpsnājošos citātos un nicīgos vārdu savirknējumos, it kā parādot savu attieksmi un vienlaicīgi esot pārāki… jo atbildība jau ir jāuzņemas kādam citam, mēslus ir savārījis kāds cits, es jau te tikai no malas pasēdēšu un gudri pamētāšu tekstiņus.
Ir notikusi reāla traģēdija. Un katrs no mums pie tā ir pielicis savu roku. Ar savu attieksmi, ar vienaldzību, ar «sava āda tuvāka» principa lietošanu dzīvē. Mēs visi kopā esam atbalstījuši šo sistēmu – paši neko nedarot un gaidot kārtējo mesiju (eh, un katru reizi mesija izrādās nelietis/gļēvulis/nekas dižs) vai arī vienkārši neko nedarot un gudri par to muldot.
Jā, neviens no mums nav cēlis šo ēku, nav projektējis, nav vadījis valdību tajā laikā. Jā, ir forši ar vālēm rokās nolinčot citus. Jo ne jau mani linčo – es esmu varonis, es esmu vērtētājs.
Es nevienu neaizstāvu, tikai domāju – vai nav laiks apstāties. Un ieraudzīt savu netīro durvju priekšu, valstij nokrāptos nodokļus (lai kādi pamatojumi un iegansti, kas to padarītu par gluži vai labu darbu, tam nebūtu), noslinkoto laiku bērnam, kurš ir pārvērties par datortārpu tikai tāpēc, ka sencīšiem nav vaļas (jo man tak ir jāstrādā un kādam taču ģimene jābaro). Varbūt ir laiks atcerēties mīļus un svarīgus cilvēkus savā dzīvē ne tikai tad, kad uzzinām par viņu nāvi (jo vienmēr jau nav laika), varbūt ir vērts nemaksāt kukuli policistam, jo tā visi dara un tikai idioti tā nedara, varbūt ir vērts, pirms ko teikt, apdomāt, vai es to vēlētos dzirdēt. Varbūt ir vērts novērtēt to, kas tev palīdz, nevis izmantot viņu (jo, ja jau ir kāds idiots parādījies, tad lai iet pa pilnu programmu), varbūt ir vērts starp neērtu situāciju un komfortablu izvēlēties pirmo, jo tā liek sirdsapziņa. Un varbūt ir vērts, pirms izvilkt vāles, sākt ar sevi un uzdot jautājumu – vai es patiešām šodien lepojos ar to, ko esmu izdarījis.
Nezinu, man vēl ir ļoti daudz darāmā, pirms izvilkt vāli un klaigāt. Lai gan, protams, kārdinājums ir… ◆
