Pirms nedēļas apritēja sešdesmit otrā gadadiena, kopš notika smagas kaujas par Jelgavu.
Pirms nedēļas apritēja sešdesmit otrā gadadiena, kopš notika smagas kaujas par Jelgavu. Cauri mūsu pilsētai padomju karaspēks “iedzina” karaspēka “ķīli” vācu aizsardzības līnijās. Kurzemes katlam tika radīts pamats.
No 28. jūlija līdz 5. augustam notika kaujas, kas iznīcināja praktiski visu Jelgavu. 27. jūlijā 1. Baltijas frontes pavēlnieks armijas ģenerālis Ivans Bagramjans pavēlēja 51. armijas karaspēkam un 3. gvardes mehanizētajam korpusam straujā uzbrukumā ieņemt Jelgavu. Atvairīt tik lielu uzbrukumu pilsētā dislocētais vācu karaspēka garnizons nebija gatavs. Tas bija sākums tā sauktajam Tukuma koridora veidošanai. 3. padomju gaisa armija 24. jūlija naktī veica intensīvu uzlidojumu mūsu pilsētai. Tonakt tika sagrautas ēkas Nikolaja baznīcas apkārtnē. Vairākas bumbas sprāga Viestura pils dārzā.
No leišiem līdz līcim
Uzbrukums Jelgavai un viss pārrāvums Jelgavas garnizonam un vācu pavēlniecībai bija diezgan negaidīts, tāpēc pilsētai trūka nopietnu aizstāvības spēku. 27. jūlijā minētajām lielinieku vienībām tika pavēlēts koncentrēties Meškučajas ciematā Lietuvā un ar negaidītu triecienu ziemeļu virzienā 27.jūlija vakarā ieņemt Jonišķus, bet tālāk ar spēcīgām avangarda vienībām arī Bausku un Jelgavu. Nākamajā rītā 3.gvardes mehanizētās brigādes vienības sāka jau kaujas par Jelgavu. Pilsētā nebija zenītartilērijas un pietiekami daudz iznīcinātājlidmašīnu. Izmantojot šo situāciju, dienā sākās spēcīgs krievu armijas uzlidojums. Zemā lidojumā bumbvedēji nometa kravu uz dzelzceļa stacijas. Divas padomju lidmašīnas tika notriektas virs Rīgas – Jelgavas šosejas. Tomēr pilsētas galējai izpostīšanai būtiska bija padomju tanku kolonnu pievirzīšanās, tie sāka apšaudi. Daļu postažā deva arī vācu armijas kareivji, kas gājuši gar mājām un metuši logos granātu saišķus, benzīna pudeles un degbumbas. Jelgavā un tās tuvumā atradās latviešu leģiona rezerves bataljona rota, piecpadsmitās apmācības un papildinājumu brigādes vienības, kapteiņa Kalniņa vadītā apsardzes vienība, divas rezerves bataljona pamatrotas, divi bruņuvilcieni, aerodroma apkalpes vienība, kas bija ieradusies no Ķīles (Vācija), un vietējās policijas vienība. Vēlākajās kaujās, 29., 30. un 31. jūlijā un no 1. līdz 5. augustam, tika iesaistītas arī citas vācu karaspēka vienības ar artilēriju un mīnmetējiem.
Izrāviens forsētā maršā
29. jūlijā padomju 3.gvardes mehanizētā korpusa brigādes, kuru sastāvā bija daudz tanku un pašgājēju artilērijas iekārtu, vienlaicīgi ar cīņām Jelgavā iebruka arī Dobelē un tādējādi tupināja veidot ķīli Tukuma virzienā. Korpuss saņēma pavēli ieņemt šo pilsētu un iziet pie Baltijas jūras 31. jūlija pievakarē. Tas arī tika paveikts. Jelgava šajā laikā jau liesmoja ugunīs. Pie viadukta uz Jelgavas – Tukuma un Jelgavas – Dobeles dzelzceļa krustojuma A.Beišāna komandētie latviešu un vācu karavīri cīnījās ar padomju tankiem. 29. un 30. jūlijā notika kaujas visā frontē, trūka munīcijas, krievu tanki apšaudīja pozīcijas Svētes ceļā, kaujas risinājās pie Ģintermuižas, Dobeles šosejas virzienā un pie dzelzceļa stacijas.
31. jūlija pusdienlaikā padomju karaspēks vācu un latviešu vienības jau bija ielencis, un viņi atkāpās uz pilsētas tirgus laukuma pusi. Atsevišķi vācu lielgabali turpināja apšaudīt Dobeles, Katoļu un Akadēmijas ielu un neļāva krievu 9. mehanizētās brigādes tankiem piekļūt Lielupes un Driksas tiltiem.
Salūts bez uzvaras
31. jūlijā, steidzoties ziņot par uzvarām, Maskava ar artilērijas zalvēm salutēja 1. Baltijas frontes kareivjiem par Jelgavas ieņemšanu, tomēr cīņas vēl nebija beigušās. 1. augustā pulksten divos naktī vācu prettanku lielgabali turpināja spēcīgu uguni pa Akadēmijas un Katoļu ielu. Jauktās latviešu un vācu kareivju grupas saņēma pavēli atiet uz Lielupes tiltu. Tās bija pēdējās grupas, kas atstāja Jelgavu, un tūlīt pēc tam tilti tika uzspridzināti. Līdz ar Jelgavas krišanu padomju karaspēks beidzot varēja nokļūt līdz Klapkalnciemam Rīgas jūras līča krastā. Interesanti, ka pudeli ar iesmelto Baltijas jūras ūdeni I.Bagramjans vēlāk pasniedza Staļinam.
Par bombardēto un dedzināto Jelgavu
3. augustā vācu karaspēks forsēja Lielupi un atkal ieņēma daļu pilsētas. Tagad padomju 7. un 9. mehanizētā brigāde un citas vienības bija spiestas vērsties pēc palīdzības pie citām . 3. gvardes korpuss saņēma pavēli atjaunot bijušo stāvokli. Tikai 5. augustā no Tukuma tika atsaukta padomju 8. mehanizētā brigāde, kas iesaistījās smagās kaujās par Jelgavu. Divu dienu kaujās ar lieliem zaudējumiem krieviem izdevās atgūt pilsētu. Vācu karaspēks atkāpās pāri Lielupei. Viena no Latvijas vecākajām pilsētām šajās cīņās tika pārvērsta drupās. Tajā pašā laikā Vācijas armijai neizdevās likvidēt Baltijas katla izveidi Jelgavas virzienā. Jau 8. augustā atjaunojās krievu armijas kaujas par Tukumu, veidojot Kurzemes katlu.
Mēģinājums vēlreiz
Kaujas par Jelgavu pārsviedās uz Tukumu (Rīgas – Jūrmalas ceļu), kuru bija ieņēmuši 417. Sivašas strēlnieku un 346. Debaļcevas strēlnieku divīzija no ģenerālleitnenta Jakova Kreizera vadītās 51. armijas. Vācu armijas pavēlniecība ar to nevarēja samierināties, jo tas bija traucēklis tās “Ziemeļu” un “Centra” grupām. Padomju karaspēks bija “iedzinis ķīli” starp vērmahta spēku ziemeļos un Austrumprūsijā. Šajā brīdī vācu karaspēks par svarīgāko uzskatīja vērst triecienu uz Jelgavu, lai iznīcinātu krievu daļas, kas kontrolēja Rīgas jūras līča dienvidu daļu. Vācu autors Rolfs Grams grāmatā “14. tanku divīzija” raksta: “Stāvoklis bija smags, tikai ziemeļu kaujas grupa sasniedza savus mērķus ar spēcīgu tanku vienību, kuru komandēja grāfs fon Štrahvics, atjaunojot sakarus ar ziemeļu armijas grupu.”
Spēcīgā trieciena dēļ krievu karaspēks bija spiests atstāt pozīcijas Ķemeros, Slokā, Klapkalnciemā, Tukumā un ar kaujām atkāpties ap 30 kilometru Jelgavas virzienā. Par zaudēto izeju pie Baltijas jūras līdz 1944. gada oktobrim 1. Baltijas frontes virspavēlnieks I.Bagramjans Maskavai tā arī neziņoja. Par šo neveiksmi komentāri parādījās tikai pēc Otrā pasaules kara.
Pāršķeļot šo “ķīli”, vairākas krievu armijas daļas palika aplenkumā. Zaudējumus cieta 417. Sivašas divīzijas daļas, bet 346. Debaļcevas divīzija nokļuva pilnīgā aplenkumā un bez iespējas atkāpties Jelgavas virzienā pa normāliem ceļiem. Raksta autoram divīzijas komandieris Dmitrijs Stankevskis pavēstīja, ka atkāpšanās ceļš viņa divīzijas daļām bija vienīgi cauri Tīreļa, Kalnciema un Drabiņu purviem. Beigās divīzija ar smagām kaujām iznāca pie Auces upes tilta Jelgavas – Tukuma ceļa rajonā. Šajā epopejā divīzija bija zaudējusi tūkstošiem karavīru un gandrīz visu kaujas tehniku, kas bijusi jāpamet purvos. Jaunā frontes līniju, kas izveidojās Štrahvica tanku pārrāvuma dēļ, saglabājās ziemeļos no Jelgavas līdz Rīgas okupēšanai 1944. gada oktobrī.
