Arvīds Skalbe, dzīvodams Maskavā, kur iemācījies nospļauties uz ielas un sulīgi nolamāties, nav pārtraucis dzejot.
Arvīds Skalbe, dzīvodams Maskavā, kur iemācījies nospļauties uz ielas un sulīgi nolamāties, nav pārtraucis dzejot. To apliecina 2000. gada nogalē iznākušais dzejoļu krājums «Atskārsme».
Jaunākajā krājumā, tāpat kā iepriekšējos vienpadsmit, dzejnieks ir uzticīgs romantisma vadlīnijām (kritiķi viņu mēdz dēvēt par kluso romantiķi): ētisko orientieru meklējumi, disharmonija starp ideālu un realitāti, starp sapni un īstenību, starp… Jā, starp ko tad īsti vēl? Pie šā jautājuma iznāk apstāties. «Atskārsme» piedāvā nevis «vienkārša» romantiķa, bet gan dzīves sagrauzta un atstumta indivīda pasauli. Precīzs šai ziņā ir grāmatas vāka noformējums – portretiskās ģīmetnes fragmenti, kas it kā neturas kopā (personības sašķeltības simbols?).
Vairums A.Skalbes dzejoļu stāvgrūdām pārblīvēti ar vilšanās un bezcerības apliecinājumiem. (Nu, ko lai dara,/Neticu vairs jums). Arī šajā krājumā jūtama viņam raksturīgā formas tīrība un pantu skanīgums. Ņemot vērā jaunākās tendences latviešu literatūrā, ir patīkami atkal lasīt dzeju ar atskaņām, kas, protams, nespēj novērst domas no tajā izteiktā traģiskuma un pesimisma – pseidotrimdinieka jūtu uzplaiksnījuma brīžos. (Mākoņu buras uz Latviju iet/Vēji uz Latviju pūš,/Latvijas pusē cīruļi dzied/Dziļi sakņojas mūžs). Un tikai pa retam kaut kur tālumā līdzās iekšējās vientulības atskārsmēm (šī pasaule – mans mūža ieslodzījums) autors runā par dzīvi apliecinošām parādībām, sacīdams: tavas acis kaut ko jaunu/Ieraudzīs varbūt.
