Latvijā ir bēgļi. Latvijai ir arī pienākums tos integrēt. Bēgļu jautājumi gan ik palaikam parādās mūsu redzeslokā, jēdziens «integrācija» – jau biežāk, tomēr vārdu salikums «bēgļu integrācija» – krietni reti.
Latvijā ir salīdzinoši neliels patvēruma meklētāju skaits. Desmit gados tikai ap 200 personu lūgušas patvērumu, bet citās ES dalībvalstīs tādu ir vairāki tūkstoši gadā. Piemēram, 2007. gadā Somijā – 1430, Grieķijā – 25 110, Nīderlandē – 7100. Bet svarīgi ir tas, ka aizsardzību (izvērtēta lieta un pieņemts lēmums par statusa piešķiršanu) saņem tikai aptuveni 20 procentu no visiem pieteikuma iesniedzējiem. Tātad Latvijā attiecīgi šo desmit gadu laikā – 35 personas. Runājot par bēgļu integrāciju Latvijā, mēs runājam par šīm 35 personām, no kurām šeit palikušas aptuveni divas trešdaļas.Bet kāpēc tad mums vispār jāuzņem bēgļi? Sabiedrībā izplatīts uzskats, ka mums taču pašiem neklājas viegli, kāpēc vēl dalīties ar citiem? Eiropas Bēgļu fonds veica pētījumu par bēgļu integrācijas iespējām Latvijā. 43,8 procenti pētījumā aptaujāto respondentu domā, ka Latvijai nevajadzētu sniegt atbalstu bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Bet es saku, ka tomēr vajag gan, jo Latvija ne tikai pati ir uzņēmusies starptautiskās saistības, pievienojoties dažādiem starptautisko tiesību dokumentiem, bet ir arī ES dalībvalsts. ES direktīva paredz, ka dalībvalstīm jānodrošina bēgļiem integrācijas iespēju pieejamība, savukārt attiecībā uz personām ar alternatīvo statusu dalībvalstīm ir izvēles iespēja. Tātad bēgļu integrācijai ir jābūt, gribi vai negribi, un mēs varam tikai diskutēt, kāda tā ir pašlaik un kādai tai vajadzētu būt. Latvija ar patvēruma jautājumiem strādā mazliet vairāk nekā desmit gadu, un, kaut arī skaitliski bēgļu ir maz, var apgalvot, ka normatīvie akti ir kārtībā un likuma līmenī bēgļu tiesības nodrošinātas. Bet vai mēs varam teikt, ka Latvijā ar bēgļu integrāciju viss ir kārtībā? Ne gluži. Iedomāsimies sevi citā valstī. Gandrīz katrs, dodoties ceļojumā, «apbruņojamies» ar tūrisma ceļvedi, lai zinātu, kur nakšņot, kādas ir vietējās tradīcijas, kāda drošība. Daudz kas atšķiras no mūsu zemes. Kaut vai tik vienkārša lieta kā transporta biļešu iegāde prasa papildu enerģiju, un bez kāda vietējo apstākļu zinātāja un padomdevēja neiztikt.Par spīti tam, ka normatīvu līmenī viss ir kārtībā, gan eksperti, gan bēgļi atzīst, ka bez vietējo atbalsta un situācijas skaidrojuma ir grūti orientēties Latvijas nodarbinātības, medicīnas un mājokļu labirintos, kas dažkārt arī pašiem šeit dzīvojošajiem nav viegli apgūstami. Tāpēc gan migrācijas eksperti, gan bēgļi pauž vēlmi saņemt vietējo iedzīvotāju atbalstu. Nepieciešama arī institūcija, kas sniegtu informāciju par ikdienas jautājumu risināšanu. Nemaz tik daudz netiek prasīts, vai ne? Tikai palīdzīga roka un padoms, jo atcerēsimies, ka bēgļi Latvijā ir no ļoti dažādām valstīm – Irākas, Afganistānas, Sudānas, Baltkrievijas un citurienes. Ja katram bēglim būtu sava uzticības persona, piemēram, sociālais darbinieks, kurš varētu iebraukušajam doties līdzi uz kādu iestādi un palīdzēt atrisināt kādu jautājumu, kā arī ar kuru būtu iespējams apspriest ne tikai ikdienišķas lietas, kur Latvijā nopirkt sabiedriskā transporta biļeti, bet arī nopietnākus jautājumus par savas nākotnes plānošanu, esmu pārliecināta, ka tas noņemtu daudz nevajadzīgas spriedzes un palīdzētu bēglim justies iederīgam mūsu valstī.Par šāda «atbalsta cilvēka» lietderību ir norādīts arī EQUAL projektā, izstrādājot integrācijas kuratora modeli un balstot to uz Lietuvas pieredzi. Kurators ir persona (sociālais darbinieks), kuram ir zināšanas patvēruma jomā un kas strādā ar personu individuāli. Kurators pārzina gan Latvijas situāciju, gan katra bēgļa individuālo gadījumu, viņa iespējas, vēlmes, vajadzības būtībā ir saitīte starp bēglim svešo valsti un indivīdu. Modelis ir izstrādāts un pieejams visiem interesentiem, tomēr pašlaik tas netiek izmantots. Iespējams tāpēc, ka bēgļu Latvijā nav daudz, gan arī tāpēc, ka modeļa piemērošanai ir nepieciešams papildu finansējums.Protams, integrācijā vienlīdz svarīgas ir abas puses – mēs kā sabiedrība (cik esam gatavi pieņemt bēgļus) un bēgļi (kāda ir katra indivīda motivācija). Tomēr sākt dzīvi no jauna, būtībā dažkārt no nulles, kad nav ne ierastās vides, ne tuvinieku un draugu, toties varbūt ir cita klimata zona, pārtika, saskarsmes kultūra, ir varoņdarbs, pat ja neiedziļināmies, kā jūtas kara šausmas vai vardarbību pārcietusi persona. Tāpēc bēgļi ir pelnījuši palīdzīgu roku un atbalstu, lai viņi jaunajā valstī varētu sākt jaunu dzīvi.Saīsināti no www.politika.lv
