Gads. Cilvēks. Notikums. Atziņa. Vai viens gads var ienest korekcijas cilvēka domāšanā, uzskatos? Dzeram īstu liepziedu tēju ar īstu mājās vārītu ievārījumu. Ekskluzīvi.
Gads. Cilvēks. Notikums. Atziņa. Vai viens gads var ienest korekcijas cilvēka domāšanā, uzskatos? Dzeram īstu liepziedu tēju ar īstu mājās vārītu ievārījumu. Ekskluzīvi. Pamazām tuvojamies dienas tēmai – gada atziņa. Nevis no jaunā līdz jaunajam, ne arī no Jāņiem līdz Jāņiem. Gads no pēdējās tikšanās reizes Daukšās līdz šā rudens domu ražai.
Sarunā piedalās Madlēna – deju kolektīvu “Jundēni”, “Jundari”, un “Jundaliņi” vadītāja, Daiga – modes nama “Tēma” direktore, Dace – Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes psiholoģe un Maruta – “Zemgales Ziņu” korespondente.
Madlēna: Šķiet, man ir ko teikt. Ar deju kolektīvu bijām Ķīnā. Vecāki uz ielas pēc tam jautāja, kā tad Ķīnā gājis. Sapratu, ka bērni mājās, kā jau pusaudži, neko daudz nestāsta. Sasaucu vecākus ar domu, ka parādīsim bildes, video. Pirms tikšanās domāju, ko es viņiem gribētu pateikt. Tā arī ir mana šā gada lielākā atziņa. Izaudzināt labus bērnus, labus cilvēkus – tas ir lieliski. Netradicionālās situācijās varam iepazīt cilvēkus no citas puses. Ķīnā, protams, tādas bija. Visu gadu, gatavojoties šim braucienam, ar koncertmeistari Gunu izspēlējām dažādas. Kad aizbraucām tur, man nenācās sastapties ne ar vienu situāciju, kurā par viņu rīcību nebūtu droša. Un tā man bija lielākā laime šajā braucienā. Es bažījos, kā būs. Tad nu, lūk, mana atziņa – labs cilvēks ir neizsakāma vērtība. Kad mācījos tehnikumā, kāds pasniedzējs palicis atmiņā ar teicienu – labs cilvēks nav profesija. Tas ir stulbs teiciens. Labs cilvēks nekādā gadījumā nav profesija. Tas ir kas daudz vērtīgāks. Ko līdz, ja viņš ir profesionālis, bet maz kas tur no laba cilvēka. Tas, ka skolās vērtē tikai atzīmes, nevis arī raksturu, manuprāt, nav pareizi. Bērni ir dažādi, citam mācībās veicas labāk, citam sliktāk, bet labs cilvēks ir daudz vairāk.
Bērni nāk katrs no savas ģimenes. Ja ir labs kolektīvs, aiz tā stāv arī labas ģimenes, labi vecāki.
Daiga: Bet tu jau pati šo kolektīvu esi izaudzinājusi.
Madlēna: Jā, bet kurā brīdī es varu saprast, ir vai nav kolektīvs? Tikai netradicionālos apstākļos. Gribas jau ticēt, ka kādu daļiņu arī es esmu ielikusi.
Dace: Ekstrēmās situācijās cilvēkos rodas iemīlēšanās hormoni. Tad varbūt tu esi iemīlējusies savā kolektīvā?
Madlēna: Jā. Es meitenēm teicu, ka viņas mīlu. Nu čaļiem tā gluži neatļāvos. Jā, šā gada kulminācija man ir Ķīnas brauciens. Veselu gadu gatavojos šim pasākumam gan fiziski, gan emocionāli.
Maruta: Un kā tev attiecības ar Ķīnu?
Madlēna: Nākamnedēļ uz turieni braukt negribētu, bet vispār – ļoti. Mēs bijām festivālā, kur ir savi noteikumi. Bijām tā dalībnieki, ne tūristi, ne pircēji. Tas, protams, ierobežoja iepazīt Ķīnu. Toties mēs redzējām 38 citu valstu pārstāvjus dejojot.
Daiga: Man ir grūti pateikt ko vienu. Šajā gadā visa kā bijis tik daudz. Toreiz gatavojos lielajam notikumam. Baidījos no kaut kā nezināma. Tagad ir daudz vairāk zināmā. Esmu dabūjusi visu – prieku, vilšanos, sajūsmu. Godīgi saku, – par naudu domāju daudz. Bet, kad mums nozaga mašīnu, pirmajā brīdī rēķināju zaudējumus, un tad sapratu, ka visu nevar mērīt naudā. Tā var sajukt prātā un vairs neko negribēt. Uz naudu nevajag skatīties kā uz sava ieguldītā darba mērvienību. Kad esi kaut ko materiāli zaudējis, saproti, ka visu laiku kaut ko iegūstam un kaut ko zaudējam. Vajag skatīties uz darbu ne tikai kā uz naudas iegūšanas veidu, bet vērtēt to pēc tā, ka tev ļoti patīk to darīt. No šā procesa iegūt prieku.
Reiz izmantoju arī psihoterapeita konsultāciju un sapratu, ka daudzi, tai skaitā es, visu laiku ignorējam ļoti būtisku lietu – jātver mirklis, jādzīvo tagadnē, jāpriecājas par šodienu. Jāizbauda šodiena, nevis jādomā, kādas veiksmes vai nepatikšanas varētu nest rītdiena. Nevajag izvēlēties kaut kādu ideālo modeli un tad censties to realizēt. Vajag atkāpties no savām izdomātajām situācijām un dzīvot to, kas ir. Nevajag salikt visu pa plauktiem un dzelžaini turēties pie saviem izdomājumiem. Izvirzi mērķi un ej tajā virzienā. Pa grāvi, pa kalnu, vai arī kā citādi, bet pieņem šīs situācijas. Varbūt nevari sasniegt tieši to, bet kaut ko līdzīgu. Galvenais – atbrīvojies mirklim, kurā esi. Mums jāmācās dzīvot kā bērniem. Viņi izdzīvo katru brīdi.
Dace: Un trauksmes viņiem nav. Bet mums?
Daiga: Esmu nonākusi pie atziņas, ka vairs neesmu visiem labā Daiga. Es nevaru pateikt, ka man tas patīk. Vairs nekad lielākajai daļai cilvēku nevarēšu būt vienkārši laba.
Dace: Tad beidzot sasniegts labs stāvoklis. Hiperrūpes un vēlme būt labai pret visiem nav labs stāvoklis. Beidzot tu esi godīga pret sevi. Ja citi to nepieņem, tā ir viņu attieksme un atbildība. Tu citiem vairs neesi tik ērta. Cilvēks ir patmīlis. Viņam svarīgi, lai būtu ērti.
Daiga: Man vēl ir nostaļģija pēc vecā.
Dace: Mana šā gada atziņa – labi ir atpūsties un neko nedarīt. Daudz gadu tā nav bijis. Ja man piedāvāja atpūtu, es to viltīgi aizpildīju, necēlos gan no rīta agri, bet tomēr turpināju strādāt. Vismaz trīs reizes nedēļā bija darbs ar klientiem. Bet šogad biju slimnīcā, un slimība mani piespieda atpūsties. Nesanāca, kad kreņķēties. Pietika laika tikai, lai savāktu mantas, dabūtu nosūtījumu un aizbrauktu uz slimnīcu.
Man patika narkoze un atmošanās. Es beidzot nedomāju par saviem klientiem. Paņēmu veselu kaudzi grāmatu, visas izlasīju. Veltīju laiku sev. Palātā bija neirotiska kaimiņiene. Kā viņa manipulēja, kā ņēmās. Bet es uz to skatījos kā uz farsu, teātri. Bija baigi interesanti.
Trīs nedēļas vārda tiešā nozīmē nestrādāju. Pilnīgi pieļauju, ka šī situācija bija dota tāpēc, lai es mācītos atpūsties. Tagad zinu, ka mans nākamais atvaļinājums būs perfekts. Tā ir mana labā atziņa. Rūpējoties par savu intelektuālo izaugsmi, par klientiem, par visu citu, nevar aizmirst sevi. Ir nepieciešama atpūta.
Maruta: Man šis gads bija ekstrēms. Es iemīlējos dzīvē. Šādu sajūtu nevar piedzīvot bez ekstrēma pagrieziena. Mēs parasti dzīvojam tā, it kā dzīvība nebūtu vislielākais brīnums. Savu dzīvi varam piepildīt ar emocijām, intelektuālām darbībām, centieniem, dvēseles aktivitātēm tikai tad, ja mums ir dzīvība. Negribētu šo laimi – mīlēt – katru acumirkli pazaudēt.
Daiga: Klausos tevī un Dacē un nesaprotu. Ja ir sāpīgi, ja ir slikti, kā var iemīlēties? Kā var justies laimīgs.
Dace: Man nekas nesāpēja. Ja sāka sāpēt – špricīti, un viss. Man slimnīcā bija superaprūpe. Un no liekā jāatbrīvojas. Es jutos viegli.
Maruta: Ja sāpes ir īslaicīgas un jēgpilnas, tad cilvēks spēj būt laimīgs. Cilvēkā ir ļoti lieli resursi, medicīnā ir resursi, un Dievā tie ir. Jāstrādā pašam ar savām rezervēm un jāļauj strādāt tiem citiem avotiem.
Tā nu iznāk, ka šajā laika nogrieznī esmu pieredzējusi visas trīs minētās atziņas. Pieredzēju daudz labu cilvēku. Iepazinu no vislabākās puses savus kolēģus, dakterus, paziņas un arī sevi pašu. Piedzīvoju Daigas atziņu – dzīvot tagadnē un šajā acumirklī. Varu piekrist Dacei, ka īslaicīgas sāpes nav šķērslis, lai būtu laimīgs. Un par to, ka labs cilvēks un labs profesionālis nav salīdzināmi jēdzieni, sen esmu pārliecināta. Bet ja būtu jāizvēlas skolotājs savam bērnam, tad – vai nu ir, vai nav. Te nevar nošķirt cilvēku no profesijas. Savukārt, zvanot 1188, man ir pilnīgi vienalga, kāds cilvēks sniedz ziņu.
