Evrens Azeri ir 22 gadus vecs puisis, kas ieies vēsturē kā pirmais, kas no Kipras devies brīvprātīgā darbā uz ārvalstīm. Viņš izvēlējies Latviju, precīzāk, Jelgavu un, pavadījis šeit gadu, dalās pieredzē un iespaidos.
Evrens Azeri ir 22 gadus vecs puisis, kas ieies vēsturē kā pirmais, kas no Kipras devies brīvprātīgā darbā uz ārvalstīm. Viņš izvēlējies Latviju, precīzāk, Jelgavu un, pavadījis šeit gadu, dalās pieredzē un iespaidos.
Evrens iesaistījās ES programmā “Eiropas brīvprātīgais darbs”, kura ietvaros arī tika nosūtīts uz Latviju popularizēt savu kultūru un darboties sabiedrības labā. Pirmais darbiņš kiprietim bija bērnu un jauniešu centra “Junda” vasaras nometnē “Lediņi”, kur viņš ļoti iepatikās bērniem un strādājot sāka apgūt valodu. Tā kā Evrens pieteikuma anketā bija ierakstījis, ka vēlētos darboties arī ar dzīvniekiem, jaunietis tika iesaistīts Dabas draugu pulciņā. Rudenī viņš palīdzēja bērniem “Jundas” darbnīcās, piedalījās jauniešu organizācijas “Kovārnis” akcijās. Viņam tika uzticēts fotografēt, filmēt “Jundas” sabiedrisko dzīvi un izveidot bērnu un jauniešu centra mājas lapu.
Brīvprātīgie var mainīt sabiedrības domas
Evrens kā brīvprātīgais Latvijā darbojās no 2005. gada maija līdz 2006. gada maijam.
“Izvēlējos šādu darbu, jo man patīk palīdzēt cilvēkiem, dzīvajām radībām, kuras pašas nevar par sevi parūpēties.”
Pieteikumu brīvprātīgā darba konkursam viņš iesniedza ne tikai uz Latviju, bet arī uz Lietuvu, Igauniju, Somiju, Zviedriju. Latvija atbildēja visātrāk, tādēļ puisis nolēma doties uz šejieni. “Gribēju aizlidot pēc iespējas tālāk no savas valsts, jo vēlējos iepazīt pasauli.”
Evrens nekad nebija strādājis ārzemēs. Trīs vasaras viņš Kiprā rūpējās par jūras bruņurupučiem, lai tie būtu pietiekami aizsargāti un to perējumi atrastos drošībā.
Runājot par brīvprātīgo ietekmi un nozīmi, Evrens apgalvo, ka “tie var veidot sabiedrības domu un mainīt cilvēku attieksmi pret procesiem un sociālajām problēmām”.
Domāja, ka nespēs Latvijā nodzīvot gadu
Evrens Latvijā ieradās 2005. gada 13. maijā. “Pirmie iespaidi nebija labi. Ēkas, cilvēki, ielas un pārējais – pavisam atšķirīgs nekā Kiprā. Sākumā man bija kultūras šoks. Domāju, ka nodzīvot Latvijā gadu nebūs iespējams, bet, kad ieguvu pāris latviešu draugu, viedoklis mainījās, un es sāku Latviju iemīlēt.”
Evrens teic, ka pie mums pavadīto gadu var iedalīt divos posmos – pirms un pēc kluba “Jelgavas baltie krekli” apmeklējuma. Pirms tam viņš no Jelgavas vietējiem iedzīvotājiem ieturējis distanci, jo vide šķitusi sveša. “Man bija tik garlaicīgi, pat radās ideja doties strādāt uz citām valstīm, bet vienu vakaru aizgāju uz “krekliem” un iepazinos ar dažiem jelgavniekiem, tā sākās mūsu draudzība.” Viesojoties jauniegūto draugu mājās, puisis izjutis latviešu viesmīlību, un domas mainījušās. Nu Evrens uzskata, ka latvieši ir ļoti jauki, moderni domājoši, draudzīgi un jebkurā laikā gatavi palīdzēt. Bet piebilst: “Lielākā daļa cilvēku uz mani dīvaini raudzījās, jo atšķiras izskats. Daži smējās, daži vēlējās nofotografēties, citi teica – forši mati! Tāpēc nejutos traucēts, lai gan dažreiz gribējās mieru.”
Divas dažādas, bet tomēr līdzīgas pasaules
“Kipra un Latvija ir divas dažādas pasaules, bet mums ir daudz pozitīvu un negatīvu līdzību.” Puisis uzskata, ka rasisms gan Latvijā, gan Kiprā ir problēma. “Latvija un Kipra ir mazas valstis, kas vairākas reizes okupētas un daudz cietušas.” Evrens ar smaidu teic, ka novērojis – gan latviešiem, gan Kipras iedzīvotājiem garšo šašliks un alkoholiskie dzērieni. Viņš atrod vēl vienu līdzību ar Kipru. Tā ir reliģijā. Puisis novērtējis, ka latvieši nav reliģiozi, ja salīdzina ar abām pārējām Baltijas valstīm. Kipras ziemeļu daļā esot tāda pati situācija. Abās valstīs augsts jauniešu izglītības līmenis, bet darba apstākļi Latvijā ir ļoti slikti.
Evrenam ļoti iepatikusies latviešu mūzika: “Latviešu dziesmas dod man enerģiju, esmu Ingus Pētersona fans.”
Kiprietim neizprotams šķiet vietējo iedzīvotāju apgalvojums, ka Latvija ir sekstūrisma valsts. “Vienreiz, kad apmeklēju Vecrīgu, kāds puisis uz stūra sagaidīja ar šāda satura skrejlapiņām. Kā gan var teikt, ka Latvija ir sekstūrisma valsts, ja pat Rīgā tas nav redzams? Iedzīvotāji paši šo priekšstatu rada un pieņem, ka visi ārzemnieki dodas uz šejieni meiteņu dēļ. Atbrauciet uz Kipru un novērtējiet, kura ir lielāka sekstūrisma valsts. Taču Kiprā nevar sastapt cilvēkus, kas izplata šādas skrejlapiņas.”
Prieks kā mazam bērnam
“Latvijā jums ir četri gadalaiki, mums Kiprā tikai divi – vasara un rudens, bet man patīk arī aukstāks laiks.” Pēc Evrena domām, Latvijas dabasskati ir daudzreiz skaistāki par Kipras ainavām. “Kādu dienu draugs zvana, lai aizeju uz Driksu, – tā esot aizsalusi. Uztvēru to kā joku, neticēju. Pēc dažām stundām nolēmu paskatīties, kāda Driksa izskatās. Pārliecinājos – tā patiešām sasalusi! Biju šokēts. Skats atgādināja šausmu filmas.” Dažas dienas vēlāk, sperot pirmos soļus uz upes ledus, puisis priecājies kā mazs bērns, kas pirmo reizi dzīvē ko tik interesantu ieraudzījis.
Latviešu valoda skanēja dīvaini
Kiprietis atzīst, ka pietiekami daudz ikdienā sazinās latviski, bet jau pēc dažiem dzērieniem spēj runāt kā īstens latvietis. “Sākumā bija ļoti grūti, jo latviešu valoda likās neparasta un skanēja dīvaini. Iespējams, nemaz nevēlējos to iemācīties, vēlāk kļuvu daudz ambiciozāks un jebkurā situācijā sāku runāt latviski ar bērniem un draugiem.”
Tagad Evrens jau saprot lielu daļu latviski teiktā, bet atzīst, ka vēl jāmācās.
Iespējams, vēl atbrauks
Pēc Eiropas brīvprātīgā darba cilvēks saņem Eiropas Komisijas sertifikātu, divu gadu laikā viņam ir iespēja piedalīties ES programmas “Jaunatne” apakšprogrammā “Nākotnes kapitāls”, kuras ietvaros, izmantojot gūto pieredzi, var realizēt jaunu projektu dzimtenē vai jebkurā citā programmas dalībvalstī. Tādēļ, iespējams, Evrens augustā atgriezīsies Latvijā, lai īstenotu savu projektu brīvprātīgo darba popularizēšanā – intervēs brīvprātīgos sešās valstīs un sagatavos dokumentālu filmu.
