Vita – vitālā, dzīvības pārpilnā. Tieši tāda viņa arī ir. Dažreiz savas taisnības dēļ gatava ar pieri sienā skriet. Griesti par zemiem, logi par maziem. Dažreiz viņu var redzēt skaisti plīvojošiem matiem ar ģitāru uz pleca.
Vita – vitālā, dzīvības pārpilnā. Tieši tāda viņa arī ir. Dažreiz savas taisnības dēļ gatava ar pieri sienā skriet. Griesti par zemiem, logi par maziem. Dažreiz viņu var redzēt skaisti plīvojošiem matiem ar ģitāru uz pleca. Viņa raksta dziesmu tekstus, komponē mūziku, strādā Latvijas Kristīgajā radio par dīdžeju, ir projektu koordinatore Jaunsvirlaukas pagastā un vēl paspēj būt arī Latvijas Nacionālās operas avīzītes redaktore. Vita vienmēr bijusi mazliet vējam līdzīga, kas pūš, kur grib, un cilvēki to nevar apstādināt.
Vita Ivaškēviča pēc tagadējās Jelgavas Valsts ģimnāzijas absolvēšanas beigusi Saldus Sv.Gregora kalpošanas skolu un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, viņai ir savs pamatots ieskats par lietu kārtību šajā pasaulē.
Pēc pašas domām, viņai jau esot klāt tas vecums, kad normālam cilvēkam piederot kaut kāds īpašums – mašīna, dzīvoklis vai kaut kas cits. Vitai nekādu dižo mantu nav, bet, kad viņa pirms nepilna gada devās uz Ameriku, lai mācītos mūziku, viņai “uzradās” tieši tik daudz līdzekļu, lai varētu tālajā kontinentā studēt.
Gatava lidojumam arī nelabvēlīgos laika apstākļos
Vita uzskata, ka mērķtiecība, patstāvība, uzdrīkstēšanās un risks ir kristīga cilvēka garīgie parametri. Bez tiem nekas nevar sanākt. Tomēr tā dzīvot nav viegli. Kristīgā sabiedrība, kas runā par brīvību un padošanos Kristum, tieši tāpat un varbūt vēl spēcīgāk tiek pārbaudīta ar naudu un varu. Tā veidojas sistēmas, kurās uzdrīkstēšanās, patstāvība, risks dažkārt kļūst par “videi draudīgu elementu”. Ir diezgan arī tādu draudžu, kur manipulatīvs vadības stils ir norma.
Apzināti vai neapzināti tā notiek, bet tas ir slepkavnieciski pret cilvēku, kuru grib pakļaut, un arī pret draudzi. Tādējādi apzagti ir visi, ieskaitot mācītājus un draudzes līderus, jo viņi izgājuši no tuvības ar Dievu un iegājuši pašpietiekamības un “vārda pielāgošanas zonā”, kur viss ir tik skaidrs, ka var atļauties citus kontrolēt vai turēt sev vēlamā režīmā. Domā Vita, kurai netrūkst arī punu, jo ne katra pacelšanās spārnos bijusi ilglaicīga un spārnu spēks pietiekams. Bet, kā pati atzīst, tas viss bijis nekas cits kā laba skola.
Viņa nav manipulējama. Kā zutis izslīdēs, kaut ārēji to varbūt neliks spilgti manīt. Piekritīs vien tad, ja pati nonāks pie pārliecības. “Redz, Bībelē arī teikts, lai visu pārbaudām. Saprātu nekad nevajag atstāt aiz durvīm,” pārliecināta Vita.
Pagaidām uz “Perona”, lai brauktu tālāk
Kristīgajā radio viņa producē raidījumu “Perons”, kurā atspoguļo kristīgās mūzikas dzīvi Latvijā. Kādreiz tas bijis Vitas lielais sapnis, tagad viņa vēlas vairāk.
“Man bija privilēģija intervēt britu kristīgās mūzikas celmlaužus grupu “Delirious”. Uzdrošināšos teikt, ka šiem mūziķiem nav līdzīgu un tas, ko viņi izdarījuši 15 gadu laikā, ir daudz. Arī grupas viesošanās Latvijā ir brīnums. Baltieši no visām trim valstīm sabrauca. Un ne tikai no Baltijas vien. Kad mūziķiem intervijā uzdevu jautājumu, vai viņi ir dzirdējuši, ka latvieši ir dziedātāju tauta, briti bija izbrīnīti. Un pamatoti, jo ir tā, ka Valdis Indrišonoks mūsu zemē kristīgajā mūzikā ir tas pats, kas Raimonds Pauls Latvijā. Valdis ir celmlauzis. Gribētos daudz vairāk “indrišonoku”. Sekulārajās radiostacijās līderis kristīgās mūzikas atskaņošanā ir grupa “Xenos”. Latvijā šajā jomā vēl daudz darāmā. Bet, runājot par dziedātāju tautu, gribētu redzēt jaunu mūziķu paaudzi. Kristīgajā mūzikā – vairāk radošuma, lietojot citus lingvistiskos simbolus,” domā Vita, kura no 24. jūlija koordinē mūzikas kalpošanas semināru “Jaunatnes ar misiju” paspārnē. Tas norisināsies sešas nedēļas, Liepājā, Valdemārpilī, paredzēta koncerttūre pa Latgali, citas aktivitātes.
Pasniedzēji šajā pasākumā saplūduši no dažādām pasaules malām – Indijas, Norvēģijas, Lielbritānijas, Latvijas. Viņu vidū – misionāres un mūziķes Karena Lafertija, Marija Solhema un arī mūsu Valdis Indrišonoks. Pasniedzēji paši pērk transporta biļetes, apņēmušies šo laiku strādāt bez honorāra. Lai nodrošinātu semināra kvalitāti, darbā iesaistījušies pieci koordinatori.
“Līderim vispirms jāveido attiecības, nevis jāizvirza plāni”
“Jaunatne ar misiju”, kuras paspārnē notiek šis seminārs, uzsvaru vispirms liek uz attiecībām, tikai tad uz plāniem. Attiecību cilvēki un plānotāji ir atšķirīgi pēc dzīvesveida un vērtību sistēmas. Vita neslēpj, ka viņas ambiciozā līdera daba krasi tika mainīta Amerikā, kur viņa mācījās šīs organizācijas ietvaros. “Mainīties, tas nenozīmē atmest līderismu kā talantu, bet, kas ir ļoti svarīgi, līderim vispirms jāveido attiecības, nevis jānosprauž plāni un tad jādzenas pašam un jādzen citi vienā virzienā. Man tur vēl ļoti daudz jāmācās. Zini, Amerikā dabūju staigāt līku muguru. Bet uz daudz ko tagad skatos citām acīm.”
Amerika bijusi Vitas lielā balva. Pēc paguruma un vienveidības tā nākusi īstajā laikā. Ziema pagājusi vasaras krāsās. Mācības notikušas piecos štatos: Teksasā, Ņūmeksikā, Misisipi, Oklahomā un Luiziānā. Visvairāk savaldzināta no Ņūmeksikas. “Šā štata galvaspilsēta Santafē ir vecākā Amerikā un spāniski nozīmē – svētā ticība. Eiropieša acij pārsteidzoša pilsēta, kas ieturēta brūnos un tirkīzzilos toņos. Ar likumu noteikts, ka celtnes drīkst būt trīs dažādos brūnos toņos, ēkas pārsvarā divstāvīgas, izņemot katedrāli. Ielās zem nojumēm pašu darinātas rotas. Santafē ir viens no augstākajiem dzīves līmeņiem Amerikā, arī viena no augstākajām minimālajām algām. Pilsēta kā filma,” par šo vietu virs zemes joprojām sajūsmināta Vita.
Amerikā “Katrīna” joprojām liek sevi atcerēties
Pusgads tika sadalīts šādi: trīs mēnešus mūzikas teorija un privātstundas, trīs mēnešus misija, kuras laikā mūziķi nonākuši viesuļvētras “Katrīna” cietušajā Luiziānas štatā. “Postaža, kas atklājās “Katrīnas” izpostītajā vietā vēl pēc pusgada attīstītajā Amerikā, bija pārsteidzoša. Vēl joprojām nebija elektrības, krāmu kaudzes, mēsli. Gājām maskās un polietilēna maisiņiem kājās. Kilometriem gari spoku rajoni ar gruvešiem. Parkos treileri, kuros mitinās dzīvi palikušie iznīcināto māju iedzīvotāji. Pusotru gadu viņus nodrošina valsts. Par tālāko nezinu. Iedzīvotāji stāstīja, kā pa ielām peldējuši no kapličām vai kapiem izrautie zārki. Uz drupām un māju sienām vēl joprojām redzami skaitļi, ko uzrakstījuši glābēji. Tie nozīmē atrasto līķu skaitu. Daži cilvēki no grupas sabruka, jo emocionāli nebija gatavi to redzēt. Vācām pusgadu veco žļurgu kādā mājā un klausījāmies sievietes stāstā, ka viņa 20 gadu maksājusi kredītu par šo māju, un, tikko bijis nomaksāts pēdējais rēķins, tā vētra to izputinājusi. Viņas iedzīve, fotogrāfijas, mīļas lietiņas, viss sapuvis. Mēs lauzām sapuvušās grīdas, krāsojām.
Labais šajā stāstā ir tas, ka šiem cilvēkiem izmisuma vietā ir cerība. Viņi piedzīvo īstu cilvēcību,” stāsta Vita.
Tik plašu iespaidu, zināšanu un emociju amplitūdu, kāda piedzīvota plašajā kontinentā, ir grūti aprakstīt. Pārāk daudz krāsu. Tomēr ne tikai tāpēc Vitai ļoti gribas izdot savu pirmo mūzikas albumu “Mans draugs ir laimīgs cilvēks”. Patlaban notiek dziesmas ar šādu nosaukumu ieraksts. Tās teksts ir šāds:
“Kā pa šādu pasaulīti kailām kājām brist?
Laimes graudus lasījām tagad – lidosim.
Vēloties un līksmojoties skriešus dzīvi nodzīvot…
Klupdams, krizdams, sasizdamies dziedu šo dziesmu es.
Mans draugs ir laimīgs cilvēks, kā man par tādu kļūt?
Simtu gadu lādējos, es tagad vēlos brīvs būt.”
Teksts bez mūzikas tā neskan, bet tomēr – skan arī tas, jo Vita nekad nespēj komponēt mūziku cita autora vārdiem. Viņas kontā ir kādas divdesmit dziesmas. Tā nopietni skaitīts nav.
