Aptuveni dienu pirms nedēļas nogales ANO Drošības padomē notika trešais neoficiālais priekšbalsojums, kurā dalībvalstis pauda viedokļus par ANO ģenerālsekretāra amatam izvirzītajiem kandidātiem.
Aptuveni dienu pirms nedēļas nogales ANO Drošības padomē (DP) notika trešais neoficiālais priekšbalsojums, kurā dalībvalstis pauda viedokļus par ANO ģenerālsekretāra amatam izvirzītajiem kandidātiem, vienlaikus novērtējot arī Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas izredzes jau pārskatāmā nākotnē ieņemt augsto amatu.
Lai arī balsojumam ir formāls un simulējošs raksturs, ne tikai prezidentes cienītāji, bet arī kopumā patriotiski noskaņotās sabiedrības daļa atkal varēja turēt augšup vērstus atbalsta īkšķus un vēlēties, lai piecas ar veto tiesībām apveltītās ANO dalībvalstis nemestu sprunguļus riteņos un kaut vai pašsajūtas uzlabošanas nolūkā ļautu Rīgas pils saimniecei un viņas pavalstniekiem uzgavilēt par Vīķes-Freibergas kundzei labvēlīgu rezultātu, kaut vai tikai par dažām balsīm atpaliekot no iepriekšējo priekšbalsojumu favorītiem – Dienvidkorejas ārlietu ministra Bana Kimūna un pašreizējā ANO ģenerālsekretāra vietnieka Indijas pārstāvja Saši Tarūra.
Protams, aizkadros un aizkulisēs ne mirkli nav apklusušas runas par prezidentes kundzes itin ciešo draudzību ar kara politikas propagandistu un ASV līderi Džordžu Bušu un līdz šim pārliecinošo piekrišanu galvenā amerikāņa uzskatam par nepieciešamību likt militārās koalīcijas spēku karavīriem turpināt rīt putekļus pasaules kritiskākajos punktos. Nav izslēgts, letiņi savā nenovīdībā joprojām uz savu “politisko zvaigzni numur viens” netur labu prātu arī saistībā ar brīžiem itin snobiskajiem izteikumiem pagātnē, skaidrojot nepieciešamību iemitināties šikā Ņujorkas viesnīcā vai neseno pārmēru cerīgo nostāju un iespaidīgo pašslavināšanos, mēģinot iemīt taku uz ANO debesskrāpi.
Teorētiski Latvijas prezidentei līdz šim bija vienlīdz lielas izredzes “īstajā” balsojumā gūt panākumus vai vienkārši tikt izbalsotai. Pirmais gadījums atgādinātu iešanu pa līdzšinējā ANO līdera Kofi Annana pēdām un viņa “fenomena” atkārtojumu, priekšbalsojumos izpelnoties vienas pastāvīgās ANO Drošības padomes dalībvalsts pretenzijas, taču pēc negaidītas veto tiesības izmantojušās valsts nostājas maiņas gala balsojuma ieņemot minētās organizācijas līdera krēslu.
Taču šobrīd tā ir tikai un vienīgi teorētiska iespēja, jo tās īstenošanai faktiski svītru jau pārvilkusi Krievijas sūtņa ANO Vitālija Čurkina paustā “lielā lāča” gatavība Latvijas prezidentes ceļā uz augsto amatu pamest kaudzi pārkaltētu “voblu”, paužot, ka Kremlis ANO ģenerālsekretāra amatam atbalstīs jebkuru kandidātu no Āzijas, bet nekad Latvijas prezidenti, kā iemeslu minot seno “častušku” par “Krievijas un Latvijas ļoti nopietnām problēmām, par Latvijas piekoptajiem krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību pārkāpumiem”. Un labi vēl, ka vienlaikus nemēģināja piešūt arī krievu mēles privātstundu bastošanu. Jebkurā gadījumā vēstnieks licis saprast, ka lielās kaimiņvalsts varas gaiteņos joprojām nav aizmirstas Vīķes-Freibergas kundzes karstumā izteiktās frāzes no sērijas “vodka un 9. maijs”.
Cenšoties aizsteigties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka virsroku, šķiet, būs guvusi ANO potenciālo līderu neoficiālā rotācija pēc ģeogrāfiskās izcelsmes principa, jo par dienvidkorejieša nokļūšanu ANO līdera godā šaubu atlicis gaužām maz. Ja Latvijas pirmās personas nu jau norakstītajām izredzēm ieņemt ietekmīgo posteni ir arī pozitīvie aspekti, tad vienīgi Latvijas perspektīva netikt cieši saistītai ar pēdējo gadu laikā nebūt ne labāko reputāciju baudošu organizāciju. Tā vietā pēc valsts vadītājas amata pilnvaru beigām Latvijas prezidente varēs kļūt par ideālu piemēru “smadzeņu neaizplūšanai” no Latvijas un ieņemt sevis cienīgu amatu. Vēlams, nesaistītu ar vietējo politiku.
