Kopš senām dienām Lielupe bija ceļš. No Jelgavas līdz Lisabonai un vēl tālākām ostām.
Kopš senām dienām Lielupe bija ceļš. No Jelgavas līdz Lisabonai un vēl tālākām ostām. 19. un 20. gadsimtā par kuģotāju ceļa mērķiem kļuva Rīga, Jūrmala, Kalnciems, Ozolnieki un citas tuvākas piestātnes, toties satiksme bija krietni intensīvāka. Nu jau vismaz gadus piecpadsmit Lielupes vecās navigācijas zīmes rūsē – upe kā transporta artērija vairs nekalpo. Tādēļ vēl jo interesantāka šķiet “Dienas” izdevniecības izdotā Artura Rensoma grāmata “Kad Jelgavā bija buras”.
Grāmata mūs atved 20. gadsimta divdesmitajos gados. Autors ir britu žurnālists un rakstnieks Arturs Rensoms, kas šajā laikā pēc reportiera gaitām revolūciju plosītajā Krievijā kopā ar otro sievu Jevgeņiju Šeļepinu bija apmeties uz dzīvi Rīgā. Tur viņš uzbūvēja jahtu “Racundra”, kuras viens no ceļojumiem bija pa iekšējiem ūdeņiem – no Rīgas līdz Jelgavai un atpakaļ. Tas ilga no 1924. gada 1. augusta līdz 10. septembrim. Labs smaiļotājs šo distanci veiktu pāris dienās. Taču “Racundra” bieži stājās, lai kapteinis pamakšķerētu, aizietu krastā līdz tuvākajām mājām pēc piena. Grāmatā apkopots tas, ko A.Rensoms pierakstīja savā dienasgrāmatā, kuģa žurnālā un fotografēja.
Grāmatas sastādītājs burātājs Braiens Hamets stāsta, ka A.Rensoma vārds Lielbritānijā vēl joprojām izraisot kaislības. Vieni apgalvo, ka viņš bijis valsts nodevējs, spiegs, citi pārliecināti – ka patriots, ideālists un romantiķis. Grāmatā gan autors parādās kā romantisks dabas un lauku dzīves aprakstītājs, jūtama arī pretkara noskaņa. Tolaik drupās bija Jelgavas pils, gar Lielupes krastu stiepās kara izpostītu ķieģeļu cepļu rindas, tomēr, kā fiksēts fotogrāfijā, viena rosīga cepļa skurstenis laida debesīs dūmus.
1924. gada 13. augustā pierakstīts, ka Kalnciemā krastam tuvējās mājās neviens negribējis pārdot pienu. Visbeidzot viņš pirkumu sarunājis pie netālās lauku skolas skolmeistara, kas gan bijis ārkārtīgi sapīcis, jo Rensoms viņu iztraucējis lasām avīzi. Skolmeistara sievai nav bijis sīknaudas, ko izdot, un viņa jau gribējusi ņemt pienu atpakaļ, tomēr galu galā lieta atrisinājusies pozitīvi. “Viņi nebija laimīgs pāris. Taču piens bija brīnišķīgs,” secināja ceļotājs. Varētu būt, ka viņa aprakstītā lauku skola ir tagadējā Kalnciema vidusskola, kuras ēka blakus Kalnciema – Klīves baznīcai tika uzbūvēta 1924. gadā.
Viskolorītākais mūsu novadnieku apraksts ir “Valgundes aptieķniece”. Tajā attēlota vietējā ārsta sieva. Diemžēl viņas vīrs pazudis Krievijā, taču sieviete, kā nu prot, palīdz valgundnieku dakterēšanā. A.Rensoms jautāja par kara postījumiem. Sieviete atbildēja, ka vairāk par karu ļaunumu nodarījuši bermontieši, kas ņēma visu, ko varēja aiznest. Viņi arī izlaupījuši gubernatora pili Jelgavā.
Interesanta ir Valgundes aptieķnieces skepse par angļiem kā Latvijas sviesta importētājiem. A.Rensoms secināja, ka sieviete “stingri turējās pie pārliecības, ka angļi ir bagāta, bet slinka tauta, kas labprātāk pērk sviestu no citiem, nekā paši sevi apgrūtina ar govju kopšanu”.
Valgundes pagasta robežās augšpus Mierlaukiem pie Lāņiem “Racundra” sastop veca Lielupes tilta atliekas. Virspusē bijuši redzami tikai aplauzti tilta balsti. Pateicoties valgundnieka Kārļa Degaiņa atsaucībai, “Novadiņam” izdevās fiksēt to vietu iepretī vecajam Pļerru krogam, kur veci cilvēki stāsta redzējuši tiltu. Padomju laikā tur darbojās pārceltuve. Taču skaidrs, ka Pirmā pasaules kara gados, kad trīsdesmit kilometru garajā frontes posmā starp Olaini un Babīti atradās 25 tūkstoši vācu karavīru, šāds Lielupes tilts bija nepieciešams. Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis piebilst, ka ir ziņas pat par diviem Lielupes tiltiem, kas izmantoti kara vajadzībām.
