Politiķi, kas līdz šim ieņēmuši augstus valsts amatus, ar izcilu godprātību pēc notikušajām šmucēm viņu vadītajos kantoros līdz šim nav izcēlušies.
Politiķi, kas līdz šim ieņēmuši augstus valsts amatus, ar izcilu godprātību pēc notikušajām šmucēm viņu vadītajos kantoros līdz šim nav izcēlušies. Jaunlaiku vēsturē fiksēti vien daži gadījumi, kad kādas nebūšanas ministrijās likušas pamest amatu to vadītājiem. Vienam iekšlietu ministram to vajadzēja atstāt deviņdesmito gadu sākumā pēc ieslodzīto izbēgšanas, starp citu, no Pārlielupes cietuma. Savukārt otrs no ministra amata atkāpās, kad kādā vasaras dienā Talsos Pilsētas svētku laikā zemē gāzās pārpildīta autopacēlāja kulba. Ne viens, ne otrs ministrs tieši par to nebija atbildīgs. Vēl svaigā atmiņā ir elietu ministre, kura izvēlējās aiziet, kad atklātībā nāca viņas dzimumdienas svinēšana par valsts līdzekļiem. Tas ir viss, kas līdz šim izskanējis publiskajā telpā.
Savukārt pagalam dīvaina izskatījusies daudzu amatpersonu turēšanās pie sava krēsla. Spilgts piemērs ir labklājības ministre, kuras vadītās iestādes uzdevums ir vērot, kas notiek tās pakļautības iestādēs. Nodega pansionāts, bet ministre tikai skaidroja, ka viņai darāmā vēl gana.
Par zemāka līmeņa vadītāju godaprātu, atkāpjoties no amata, dzirdēts vēl mazāk. Varbūt tieši tāpēc dilemmas priekšā ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs Aleksejs Loskutovs. Pagājušoruden viņa esamību amatā nācās aizstāvēt teju “uz barikādēm”. Nu klajā nākušas šmuces ar piesavinātiem milzīgiem naudas līdzekļiem viņa vadītajā iestādē. Vismaz pagaidām izskatās – tās vadītājam neliekas, ka par to būtu jāuzņemas arī zināma morāla atbildība. No otras puses, nosakot augstus morāles standartus citiem, tādi būtu jāpiemēro arī pašiem.
