Pēc trīs gadu audzēšanas mūsu mājās uzziedējis Ziemassvētku kaktuss.
Pēc trīs gadu audzēšanas mūsu mājās uzziedējis Ziemassvētku kaktuss. To nopirku, kad nomira mana vecmāmiņa Līga Bīnerte. Pie viņas esmu izaugusi un arī centusies mantot gara spēku. Viņa bija politiski represētā, man bērnībā daudz stāstīja par dzīvi izsūtījumā, lika saprast, ka mūsdienu grūtības nav tās smagākās. Nupat saņēmu vēstuli no otrā dēla krustmātes karmelītu māsas Ksenijas, kas dzīvo klosterī Polijā. Tas man arī ir garīgs stiprinājums.
Līdz ar piektā bērna – Annas Marijas – piedzimšanu 24. septembrī ģimenes dzīvē sācies jauns posms. Mammai vairs nav “puncis”, tādēļ skolas brīvlaikā ar trim vecākajiem bērniem varējām iet uz slidotavu, kā arī tika pieņemts lēmums atsākt dziedāšanu ansamblī “Rotiņa”. Pēc mūsu pārliecības, dziesma atraisa bērnu personības, padara varošākus. Kad aizejam ciemos, viņi organizē koncertus, un tad vecākiem ir ko priecāties. Vēl skolēnu brīvdienās nodarbojāmies ar grāmatu lasīšanu un dakterēšanu. Jaunākais dēls – divgadīgais Kārlis – vienu otru bija “izlasījis” ārā no vākiem, bet tagad pats nāca palīgā līmēt.
Pagājušajā sestdienā Jelgavas baptistu baznīcā piedalījos seminārā “Kā atrast līdzsvaru starp mīlestību un disciplīnu, audzinot bērnus un pusaudžus?”. To vadīja laulību un ģimenes terapeite no ASV Marija Ringa. Guvu atziņu, ka bērnam no mazām dienām vajag rast iespējas domāt un izvēlēties. Vai es vilkšu tās vai šīs kurpes? Vai sakārtošu istabu tūlīt vai pēc piecām minūtēm? Tā pamazām rodas lemtspējīga personība, nevis cilvēciņš, kurš tikai peld pa straumi. Seminārā gan piedalījās tikai piecas māmiņas un trīs vecmāmiņas. Vairāk interesentu diemžēl neizdevās sapulcināt, kaut aģitētāja biju arī es pati. Tas, ka bērna vietā pārāk daudz lēmumus pieņem vecāki, manuprāt, ir aktuāli. Man stāstīja gadījumu, ka pat trīspadsmitgadīgam zēnam 1. septembra svētku pusdienās kafejnīcā māte piedāvā sagriezt karbonādi. It kā pats viņš nevarētu izdomāt, kas kurā brīdī būtu jābāž mutē.
Bijām aizgājuši uz tuvāko pašvaldības bērnudārzu. Jāpiebilst, ka skaisti jau ministrs Ainārs Baštiks runā, ka valsts rūpējas par bērniem. Taču lielāku māmiņu algu var saņemt tikai tās, kas strādājušas algotu darbu un vecākos mazuļus darbdienās nodevušas bērnudārzā. Kad mazo Annu Mariju gribējām pieteikt rindā, izrādījās, ka tā ir bezcerīgi gara. Vadītāja izsaucās: “Ko tie vecāki domā!” Bet tā paliku nesaprašanā, vai meitiņu bērnudārzā vajadzēja pieteikt vēl pirms viņas dzimšanas. Protams, vecākiem ir sava atbildība, taču gribētos sagaidīt kaut ko vairāk arī no valsts un pašvaldības. Privātais bērnudārzs mūsu ģimenei ir par dārgu. Šis jau ir ceturtais gads, kad pēc augstskolas dzīvoju ar mazajiem mājās, un droši vien to nāksies darīt vēl kādu laiku.
Pagājušajā nedēļā mums ar vīru bija izcils notikums, kad tikai divatā aizgājām uz kantri mūzikas koncertu. Bērni palika pie krustvecākiem, un kaut ko tādu varējām atļauties pēc ilgiem laikiem. Biļetes ar sponsoru palīdzību bija pagādājusi daudzbērnu ģimeņu biedrība “Spiets”.
Šo sestdien Svētās Annas draudzei baznīcas dārzā paredzēta lapu grābšanas talka. Vecākie bērni to gaida kā piedzīvojumu, bet jāsmejas, ka talkas vietā iznāks pikošanās.
