Turpinājums. Sākums 30. jūnija laikrakstā.
Turpinājums. Sākums 30. jūnija laikrakstā.
Beidzot nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Oļģerta Sabuļa Magadanas ekspedīcijas dienasgrāmatas publicēšanu, jāatgādina, ka viņš no 1949. līdz 1955. gadam sodu izcieta Krievijas Galējos Ziemeļos Magadanas apgabala zelta raktuvēs. 1991. gada vasarā O.Sabulis tur atgriezās kopā ar ekspedīciju, ko organizēja viņa pretošanās grupas biedrs, toreizējais LR Augstākās Padomes deputāts Ints Cālītis.
27. jūlijs, sestdiena
Izbraucam uz zelta atradni Holodnij. Pa ceļam lieliska panorāma – Utinkas kalnu pāreja. Ciematā Utinka mums parādīja nepareizu ceļu. Nobraucām liekus 20 kilometru, toties varējām vērot ļoti skaistus dabasskatus. Kur zeme nav izrakņāta, sopkas vasarā ir gan rūsganas, gan zaļas un kā nosētas ar taigas ziediem. Grūti iedomāties, ka jau augusta otrajā pusē tās klās sniegs.
Par zelta skalošanā pāri palikušajiem tukšajiem iežiem vietējie stāstīja, ka japāņi vēlējušies tos iepirkt, lai izmantotu ceļu būvē. Krievu varas vīri atteikuši, jo masā var gadīties arī pa kādam lielākam, varbūt pat kilogramu smagam zelta tīrradnim. Krieviem tos diezin vai kādreiz izdotos atrast, bet citam, vienalga, nedos. Trešo reizi nakšņojam Debinas viesnīcā.
28. jūlijs, svētdiena.
No rīta pulksten deviņos dodamies ceļā. Braucam uz Magadanas pusi pa citu trasi nekā turpceļā. Esam nolēmuši iegriezties bijušās Budugičagas urāna raktuvēs. Satiekam ģeoloģi Allu, viņa mūs aizved uz zelta skalošanas poligonu, kur strādā drāga – peldoša fabrika, kas mehanizēti pārsijā un pārskalo iežus, tā iegūstot dārgmetālu. Trases apkārtne mazāk izrakņāta. Toties trīs kalnu pārejas ir ļoti bīstamas. Liekamies uz naktsguļu skaistas upes krastā. Šodien esam nobraukuši 340 kilometru. Varētu vēl rakstīt, bet odi ēd nost.
29. jūlijs, pirmdiena
Pieceļamies pulksten 7.30, paēdam un ap pulksten 10 braucam tālāk. Pēcpusdienā mašīnai salūst sajūga cilindra štoks. Šoferis Boriss “nobalso” lielu kravas automašīnu. Tā maina savu braukšanas virzienu un aizved Borisu uz transportbāzi – kilometrus piecpadsmit no autobusa apstāšanās vietas. Ap pulksten 18 sajūgs salabots, un varam doties tālāk. Tāda šoferu solidaritāte ir tikai Galējos Ziemeļos, kur ziemā palikt uz ceļa nozīmētu nosalt.
Pārnakšņojam Budugičagas meteoroloģiskajā stacijā. Meteorologi mūs uzaicina pirtī. Ūdeni mazgāšanai un saimnieciskajām vajadzībām ved ar cisternām, jo no tuvākās upītes to ņemt nevar – radioaktīvs. Vēl vakarā atrodam urāna raktuvēs strādājušo ieslodzīto kapus. Labi saglabājušies numuri, kas uzsisti uz konservu bundžu vākiem.
30. jūlijs, otrdiena.
Braucam uz pamesto Budugičagas ciemu. Ceļš aizlaists, brīžiem pilnīgi izskalots, akmeņi vien. Kādreiz te atradās nometņu komplekss. Ieslodzītie strādāja urāna rūdas šahtās un arī rūpnīcā, kur to bagātināja. Starp viņiem bija Ints Cālītis un daudzi citi latvieši. Netālu atrodas agrākā Budugičagas ieslodzīto slimnīca. Krievijas politiski represēto organizācijas “Memorial” izdotajā grāmatā “Pamjatj Kolimi”, kuru nodevu Okupācijas muzejam, izteikts pieņēmums, ka slimnīcā tika veikti slepeni, antihumāni eksperimenti ar ieslodzītajiem. Iespējams, pētīta radiācijas iedarbība uz cilvēku. Par to liecina pie slimnīcas uzietie galvaskausi, kuri pēc ieslodzīto nāves tika zāģēti. Domājams tā tika iegūta informācija par radiācijas ietekmi uz cilvēka smadzenēm.
Turpinām braukt Magadanas virzienā. Dienā pieveikts 160 kilometru. Taisām nometni, vārām griķu biezputru. Odu šeit maz, toties parādījušās sīkās asinssūcējas mušiņas – moškas. Lien degunā un acīs.
31. jūlijs, trešdiena
No pēdējās apmetnes vietas izbraucam ap pulksten 10. Divos dienā esam jau Magadanā. Apmetamies viesnīcā un tūlīt ejam vannā nomazgāt ceļa putekļus. Desmit dienās esam nobraukuši 2800 kilometru.
1. augusts, ceturtdiena
Diena paiet, staigājot pa pilsētu un nīkstot viesnīcā. Kā nodzēš gaismu, tā kaujamies ar prusakiem.
2. augusts, piektdiena
Apmeklējam atkal “Memorial” biroju un muzeju. Kolēģi mums noorganizējuši braucienu ar kuģi pa jūru. Pastaigājamies pa pilsētu.
3. augusts, sestdiena
Rīta pusē kopā ar Kalifornijas garīgās mūzikas ansambļa dalībniekiem braucam ar kuteri Ohotskas jūrā makšķerēt. Nekāda zivju ķeršana nesanāk, jo līča izejā ir diezgan lieli viļņi. No tālienes apskatām vietu, kur 1949. gadā piestāja kuģi ar ieslodzītajiem. Mani atveda ar kuģi “Nogin”. Ieslodzīto transportēšanai no Sovetskajas Gavaņas (turp ved Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāle) līdz Magadanai tika izmantots arī Latvijas tirdzniecības flotes flagmanis “Hercogs Jēkabs”, ko okupācijas vara pārdēvēja par “Sovetskaja Latvija”. Izmetam līkumu un dodamies atpakaļ. Brauciens ilgst pusotru stundu. Ļoti skaisti. Paēdam pusdienas un taisāmies uz lidostu. Lidmašīna izlido pulksten 21.05 pēc Magadanas laika (13.05 pēc Maskavas laika). Ielidojam Maskavā pulksten 20.20, tātad – kaut kur pazudusi gandrīz stunda. Lidostā sagaidām Latvijas pārstāvniecības mikroautobusu, kas mūs aizved uz pārstāvniecību. Liekamies gulēt glaunos apartamentos. Nav arī prusaku. Sestdiena sanākusi garāka nekā parasti.
4. augusts, svētdiena
Līdz vakaram jāgaida lidmašīna, tā izlidos pulksten 21.15 no Šeremetjevas lidostas.
Pēcvārds
Iepazīstoties ar dienasgrāmatu, sākumā mulsināja vārds “ekspedīcija”. Parasti ar šo jēdzienu saprot zinātniski pamatotus pētījumus, kas tiek veikti ilgākā laikā. I.Cālīša organizētais žurnālistu Leona Rudziša, Dzintra Kolāta, kinooperatora Jāņa Kaminska, kā arī tēva un dēla Olģerta un Tāļa Sabuļu brauciens uz Magadanu pirmajā brīdī šķiet kā vienreizēja akcija, ceļojums uz jaunības ciešanu vietām. Tomēr, manuprāt, iegūts svarīgs materiāls vēstures pētniekiem un interesentiem, kuri Magadanā, Kolimas krastos diez vai varētu nonākt tuvākajā laikā – šāda ekspedīcija mūsdienās nav lēta, ne arī vienkārša. Grūti teikt, cik tagadējā vara Krievijā ieinteresēta sadarboties komunistisko represiju atklāšanā. Pēc “Memorial” nepilnīgajiem datiem četrdesmitajos, piecdesmitajos gados Kolimā bija 160 ieslodzīto nometņu, citās – tūkstošiem mocekļu. Kāds bija kopējais skaits, viņu liktenis? Par to zinām maz. Šopavasar Ārlietu ministrijā sarunā ar reģionu žurnālistiem Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis minēja, ka Magadanā darbojas Latviešu biedrība. Tas vieš cerības, ka nākotnē varēsim uzzināt vairāk.
