Teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane 1940. gadā žurnālā «Raksti un Māksla», apcerēdama Jelgavas teātra aktierus, par Jāni Ķikuli visai trāpīgi rakstīja: «Ķikulī Jelgavas teātris iemantojis komiķi no Dieva žēlastības».
Teātra kritiķe Paula Jēgere-Freimane 1940. gadā žurnālā «Raksti un Māksla», apcerēdama Jelgavas teātra aktierus, par Jāni Ķikuli visai trāpīgi rakstīja: «Ķikulī Jelgavas teātris iemantojis komiķi no Dieva žēlastības.»
Tā bija patiesība. Par aktieriem mēdz sacīt, ka viņi ir raksturlomu tēlotāji, bet īsti komiķi ir retums. Tāds Dailē bija Augusts Mitrēvics, Jelgavas teātrī – Jānis Ķikulis. Pietika viņam parādīties uz skatuves, un skatītāju sejas jau atplauka smaidā. Turklāt aktieris nepavisam nebija nekāds jokdaris, taču katru viņa radīto tēlu apmirdzēja labestības gaisma. Viņš prata ieraudzīt komisko visparastākajās situācijās.
Viņā bija īsti delartiska stīga
J.Ķikuļa dzimtā pilsēta bija Bauska, viņa skola – Bauskas vidusskola, tad – Zeltmata Latvju dramatiskie kursi. Skatuves gaitas J.Ķikulis sāka Liepājā, taču pēc sešām sezonām kļuva par īstu, uzticīgu jelgavnieku, kas palīdzējis veidot arī manu priekšstatu par teātri. Diemžēl personiski nekad netiku ar viņu sasveicinājies.
Ieejot Jelgavas Latviešu biedrībā, tūliņ labajā pusē atradās kases un aiz to lodziņa mīļi pretī raudzījās simpātiska, smaidoša seja – tā bija kasiere Ķikuļa kundze. Pa reizei viņa atnāca uz izrādēm, kurās piedalījās viņas vīrs, paklusi nosēdās zālē. Taču laulātā drauga vērīgajam skatam mīļotā sieva nepalika nepamanīta. Viņš uznāca uz skatuves un piemērotā brīdī noskaitīja rindas:
«Sieva zālē sēž kā cinis, Ķikul’s neliekas ne zinis.»
Protams, skatītāji iemīļotajam aktierim uzgavilēja. Pēc «peršas» norunāšanas J.Ķikulis, kā mēdz teikt, iegāja lomā. Viņā bija kāda īsti delartiska stīga – varbūt dabas dota, varbūt arī nelatviskās komēdijās kopta un trenēta. Ēvalds Mercs bija kungs, augstmanis, hercogs, grāfs, bet viņam līdzās atradās veiklais kalps, sulainis, pavadonis J.Ķikulis. Pats raksturīgākais piemērs laikam gan ir Karlo Goldoni komēdija «Melis»: Ē.Mercs bija Lelio, bet J.Ķikulis – veiklais, apsviedīgais, asprātīgais Arlekīns. Atmiņās teātra kritiķis Kārlis Strauts viņu raksturojis šādi: «Kur Florindo līdzīgi ēnai slīd gar savas iecerētās balkonu, tur Arlekīns vai nu zaglīgi slapstās, vai arī it nekautrīgā, bravūrīgā kārtā pa balstiem rāpjas augšā. Šo viņam raksturīgo izturēšanos pauda arī ārējais izskats – ogļu melnā, īsā, uzjukusī, austrumnieciski neglītā bārda un blēdīgā, neuzticību modinošā sejas izteiksme, kā arī tipiskais Arlekīna ģērbs, kas sašūts daudzkrāsainām, stilizētām ģeometriskas formas skrandām(..). Arī pārējos tēlošanas paņēmienos Ķikulis Arlekīnu rādīja kā uzmācīgu, maz pieklājīgu, diezgan izmanīgu, bet ne visai veiklu un gudru kalpu, kura izturēšanās kā spēlē, tā valodā bieži uzjautrināja skatītājus.»
Kalps un viņa kungs – Ēvalds Mercs
Citās attiecībās J.Ķikulis un Ē.Mercs nostājās K.Goldoni komēdijas «Sievu valodas» izrādē, kur Ē.Mercs atkal iejutās Lelio ādā, bet J.Ķikulis bija jauns puika Bepo, kas neprātīgi iemīlējies Kekinā, ko tēloja Elvīra Līcīte. Tas bija visai plašs atvēziens: vienā vakarā tēlot Rūdolfa Blaumaņa Pičuku «Skroderdienās Silmačos» vai Karlo Goldoni Bepo «Pļāpīgajās sievās» («Sievu valodās»), bet pēc pāris nedēļām pārvērsties vecajā Labrencī (viņa Margrietiņa bija Veronika Sīle).
Mūsdienās šādas pārvērtības netiek kultivētas, taču J.Ķikulim vecais Labrencis bija kārtējā loma pēc Pičuka, kuru kritiķe Paula Jēgere-Freimane vērtēja atturīgi, pārmetot citu aktieru spēles manieres kopēšanu.
Bargā un prasīgā vērtētāja kopumā gan J.Ķikuli uzteic par citām lomām viņam ierastajā ampluā: «Cik lielu dažādību gandrīz tikai vienā norobežotā lomu kategorijā var sasniegt pret formu jūtīgs aktieris, to parāda J.Ķikulis. Viņa radītais Petrūkija sulainis Grūmijs ir visīstākā teatrālā figūra visā «Spītnieces savaldīšanas» izrādē.»
Kritiķe atzīmē būtiski svarīgu J.Ķikuļa talanta iezīmi – viņa spēlē rotaļīgs vieglums apvienojas ar tādu iekšējas vitalitātes plūdumu, kas aizrāva skatītājus. Tā vien likās, viņš priecājas par katru lomu un par dzīvi.
Varbūt tā bija jau Ādolfa Alunāna iedibināta tradīcija? Tai palīdzēja izdzīvot daudzās klasiskās komēdijas – gluži simboliskā nozīmē J.Ķikulis bija latviešu teātra arlekīns, klasiskais kalps no itāļu masku komēdijas, un tāds klasiskais tēls bija Skapēns franču komediogrāfa Ž.B.Moljēra komēdijā «Skapēna nedarbi». J.Ķikulis bija nebēdnības un dzīvesprieka pilns, no vienas dēkas, daudz nedomādams, metoties nākamajā. Daudzos gadījumos, ne tikai Karlo Goldoni lugās, viņam līdzās bija arī īstais kungs – Ē.Mercs. Vienīgi «Skapēna nedarbos» viņi it kā apmainījās vietām – J.Ķikulis bija jaunais un atjautīgais kalps Skapēns, bet Ē.Mercs bija pārvērties vecī – Šerontā.
Pēdējā izrāde, kurā viņi darbojas kopā, bija Kalderona de la Barkas komēdija «Dāma – spoks». Lugu bija iestudējis Herberts Zommers, par dejām, kā jau vienmēr, gādāja Alma Krūmiņa, kungs – dons Manuels – atkal bija Ē.Mercs, bet kalps – J.Ķikulis. Tā bija pēdējā reize, kad viņi spēlēja uz vecā Jelgavas teātra skatuves. Kad pienāca rudens, nebija ne teātra, ne pašas Jelgavas.
Viņi satikās Rīgā, Lielajā Nometņu ielā, kur pagaidu telpās bijušajā Igauņu biedrības namā savu darbu bija sācis Jelgavas teātris.
«Nesaskanēja» ar izrādes reālistisko ievirzi
Nevaru pavēstīt par J.Ķukuļa gaitām iekārtu un valdību maiņā. Pirmajās Jelgavas pēckara teātra izrādēs aktieris nepiedalījās, viņa vārds programmās parādījās tikai 1945. gada beigās iestudētajā komēdijā «Cita bērni».
Pēckara laikā Jelgavas teātrī bija mainījusies trupa, teātra mākslinieciskais vadītājs bija Žanis Brasla, viņam līdzās citas lugas iestudēja Pēteris Lūcis, taču repertuārs nu bija cits un J.Ķikuļa lomas – arī citādas, kaut gan pāris reižu aktierim vajadzēja atgriezties pie jau reiz tēlotajām. A.Ostrovska lugā «Bez vainas vainīgie» viņš atkal bija Šmaga, bet 1947. gadā vēlreiz notēloja Skapēnu Pētera Lūča veidotajā izrādē, par kuru atsauksmes bija labas. Šajā ziņā N.Nikolajevs-Bergins atzīmē J.Ķikuļa nopelnus: «Šī loma prasa no tēlotāja skaidra zīmējuma spējas un augstu izpildījuma tehniku. Ķikuļa Skapēns ir dzīvs un asprātīgs smējējs, kas no dzīves likstām prot iziet ar veselu ādu.»
Tomēr tolaik vairs nebija modē kopt delartisko spēles stilu, un izrādes bija jāvirza reālpsiholoģiskajā gultnē. Lai gan J.Ķikulis teicami varēja darboties arī šādā ievirzē, kādreizējais Arlekīns palika tur – vakardienā, vecajā Jelgavā. Nu viņš bija ārsts Stjopa A.Korneičuka lugā «Platons Krečets», par kuru Jānis Grots recenzijā tik vien piebildis: «Acu ārsta lomā J.Ķikulis.» Tas viss. Ne labi, ne slikti. Par Sutkas lomu R.Blaumaņa «Ugunī» J.Ķikulis no kritiķiem saņēma aizrādījumu, ka tēls nesaskan ar kopīgo izrādes zīmējumu – «uz reālisma pamatiem dibinātam ansamblim konstatē uzsvērti grotiskā figūra.»
Jaunas lomas nezin kāpēc nāca retāk, atjautīgos kalpus klasiskajās komēdijās nu tēloja Arturs Kalējs, bet tikai Lope de Vegas komēdijā «Atjautīgā mīlētāja» J.Ķikulis varēja pabūt kopā ar vienu no saviem ierastajiem personāžiem – ar Lusindo kalpu Ernando –, bet Lusindo tēvu Bernando tēloja Ē.Mercs. Kā redzam, J.Ķikulis uz skatuves vairs nebija Ē.Merca sabiedrotais.
Jelgavas teātra repertuārā parādījās tādi iestudējumi kā A.Krona «Partijas kandidāts», G.Mdivani «Labas gribas cilvēks», N.Vētras «Ar dziesmiņu druvā gāju»… J.Ķikulim šajās lugās lomas neatradās. Varbūt režisori baidījās, ka aktiera spēle atkal nesaskanēs ar izrādes kopējo reālistisko ievirzi. 1951. gadā J.Ķikulis notēloja Tirkarē kungu Alena Lesāža komēdijā «Tirkarē», kuru iestudēja P.Lūcis. J.Ķikuļa Tirkarē bija tāds paglupjš, resnīgs vecis ar lielu degunu – mantas rausējs. Zīmīgi par šo tēlu programmas grāmatiņā izteicies teātra literārās daļas vadītājs Artūrs Vilks: «Finansists Tirkarē ir aprobežots, bet sabiedrība pievēršas šim stulbajam naudas maisam, protams, neinteresējoties par viņu kā par cilvēku, par viņa garīgajām īpašībām, visi vērtē tikai viņa naudu.»
Finansists – tātad aprobežots naudas maiss; tāda bija to gadu morāle.
Pēc Jelgavas teātra likvidēšanas J.Ķikulis bija spiests pārcelties uz Valmieru, kur nospēlēja vēl labu tiesu lomu. Raksturīgākās no tām: Skudrītis Raiņa traģēdijā «Mīla stiprāka par nāvi», Engstrans H.Ibsena «Spokos», Krūmiņš Ā.Alunāna lugā «Seši mazi bundzinieki». (Kādreiz vecajā Jelgavā viņš šajā pašā lugā bija tēlojis Himelmani.)
1964. gadā J.Ķikulis no teātra aizgāja. Viņam tad bija sešdesmit. Kāpēc aktieris atstāja lauku, kurā bija darbojies gandrīz četrdesmit gadu, nevaru pateikt. Varbūt tas bija nogurums… Un kāpēc viņa dēls Juris, kas skatuves gaitas sāka Valmieras teātrī, negribēja nest tēva uzvārdu un tapa par Juri Heldu, kuru pazīstam kā dzejnieku, arī nepasacīšu. Uz visiem jautājumiem nav jāatbild.
J.Ķikuļa pēdējie dzīves gadi pagāja Smiltenē, kur 1970. gada janvārī pēkšņi aprima viņa sirds. Visstraujāk un kvēlāk tā pukstēja Jelgavā. Nekrologā par J.Ķikuli teikts: «Būdams spilgts raksturotājs, ar neparastu komiķa talantu apveltīts mākslinieks, J.Ķikulis iemantojis visplašāko publikas atzinību.»
Šiem vārdiem var tikai pievienoties: jelgavnieki patiešām mīlēja Jāni Ķikuli – Ķikulīti.
Un, mīlot viņu, es iemīlēju teātri.
