Nav izslēgts, ka jaunlaiku Latvijā vārdu kopas «administratīvi teritoriālā reforma» un «novadu veidošana» būs ielāgojis vai ikviens iedzīvotājs.
Nav izslēgts, ka jaunlaiku Latvijā vārdu kopas “administratīvi teritoriālā reforma” un “novadu veidošana” būs ielāgojis vai ikviens iedzīvotājs. Skanējušas tās jau kopš neatkarības atjaunošanas pirmajām dienām. Brīvību atguvām, kad Latvijā bija vai sešsimt pašvaldību. Sākot no pagastiem ar iedzīvotāju skaitu, kas mērāms vairākos simtos līdz pilsētām ar simtiem tūkstošiem iedzīvotāju. Skaidrs, ka mazo pašvaldību pārvaldes institūciju uzturēšana prasa ievērojamus līdzekļus. Piemēram, pašvaldībās, kur iedzīvotāju ir mazāk par 700, administrācijas izdevumi ir 29 lati uz cilvēku. Ja iedzīvotāju skaits ir virs pieciem tūkstošiem, izmaksas sarūk gandrīz divkārt. Kaut vai tādēļ vien gluži loģiska ir doma par to, ka būtu nepieciešams veidot lielākas pašvaldības. Ja atceramies, pirmā kaut cik jēdzīgā ideja izveidot nedaudz vairāk par simts pašvaldībām likumdošanā radās deviņdesmito gadu beigās. Pagāja noteiktais termiņš – 2004. gads -, un rezultāts ir kā uz delnas. Īpašas vēlmes apvienoties novados, izņemot atsevišķus entuziastus, nav bijis. Faktiski visi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas vadītāji, sākot ar Ivaru Gateru un beidzot ar Māri Kučinski, sparīgi drasējuši pa visām Latvijas pašvaldībām, mēģinot ar labumu solīšanu un piedraudēšanu sākt apvienošanos. Īpaši panākumi gan šajā jomā nav novēroti. Beidzot šovasar politiķi vienojās, ka ilgāk vilkt gumiju nav jēgas, un tapa Ministru kabineta rīkojums, ar kuru pagastiem būtu jāapvienojas 167 novados, lai jau 2009. gada pašvaldību vēlēšanās varētu ievēlēt tajās rīcībspējīgas padomes. Tiktāl viss būtu skaidrs, vismaz iepriekšējais, Tautas partiju pārstāvošais ministrs M.Kučinskis bija konsekvents un daudzmaz optimistisks par novadu nākotni. Pašlaik acīmredzot panāktais kompromiss būs ierakstāms bezgalīgajā reformas vēsturē.
Tās pašas partijas jaunais ministrs Aigars Štokenbergs nupat nācis klajā ar citu ierosmi – jābūt tikai piecdesmit novadiem. Doma it kā laba. Lielāki novadi, vairāk iedzīvotāju, var “pacelt” lielākus projektus, administratīvās izmaksas tiek samazinātas vēl vairāk un tā tālāk. Tikai nav vairs īsti skaidrs (vismaz novadu līmenī, par lielajiem reģioniem pat nerunājot), vai reformu reiz gatavojas pabeigt, vai ne. Pārāk naivi iedomāties, ka jaunā ideja gadiem ilgi dricelētajās pašvaldībās tiks uzņemta ar sajūsmas aplausiem. Un netiek arī. Nupat ministra un pašvaldību pārstāvju tikšanās laikā jaunajam priekšlikumam aplaudēja vien Kuldīgas pilsētas Domes un Kuldīgas rajona Padomes priekšsēdētājs Edgars Zalāns. Starp citu, Tautas partijas pārstāvis. Šajā sakarā minama vēl kāda ar pašvaldību vēlēšanām saistīta lieta. Runa ir par pašreizējā pašvaldību vēlēšanu likumā iestrādāto normu, ka deputātu kandidātus pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu virs pieciem tūkstošiem var izvirzīt tikai partijas un to apvienības. Zinot dažu partiju izcilo un bezgalīgo izdomas spēju saorganizēt pirmsvēlēšanu aģitācijas kampaņas, māc nelāgas aizdomas, ka visu Latviju mēģina iekrāsot atsevišķu partiju krāsās. Atbilstoši to ietekmes spēkam galvaspilsētas stratēģiskajās ministrijās. Īpaši jau tajās, kuras nākamos septiņus gadus operēs ar diezgan iespaidīgu ES naudu. Jebkurā gadījumā panāktā kompromisa norakšana reformas pabeigšanu nepaātrinās.
