Premjera vārdadienas svinību laikā pieņemtais Valsts budžets nākamajam gadam neliecina nedz par stabilu Latvijas tautsaimniecības uzlabošanas tempu, nedz arī par valdības stabilitāti.
Premjera vārdadienas svinību laikā pieņemtais Valsts budžets nākamajam gadam neliecina nedz par stabilu Latvijas tautsaimniecības uzlabošanas tempu, nedz arī par valdības stabilitāti, bet gan par visai stabilu valsts ekonomikas stagnāciju ar attīstības šķietamību. Valdībai nav izdevies samazināt budžeta deficītu līdz 1% līmenim, kā to paredzēja valdības deklarācija un vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu. Nākamā gada Valsts budžeta fiskālais deficīts tiek plānots 79 miljoni latu jeb 1,68% no iekšzemes kopprodukta. Par spīti taupībai, 2001. gada «reālistiska kompromisa» budžetā nav palielināts atbalsts uzņēmējdarbības veicināšanai vai uzsākšanai, tātad arī jaunu darba vietu radīšanai un iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai.
Politiskā konjunktūra ir pacentusies nodrošināt stabilitāti, bet ne attīstību, kas nepārprotami liecina, ka pagājušās ceturtdienas vārdadienas gaviļnieka Andra Bērziņa valdībai nav īsti skaidrs, kas jādara, lai attīstību nodrošinātu. Galvenais, ka budžeta iestādēs algas samaksās noteiktajā termiņā. Bailēs no kārtējiem streikiem un nemieriem skolotāju algu reformas nodrošināšanai papildus paredzēti 10,7 miljoni latu. Tātad mācībspēki vismaz kādu laiku nepiketēs. Par zemniekiem, šķiet, valdībai šādas pārliecības nav.
Attiecībā uz tās prioritātēm ir skaidrs, ka gan integrācijai Eiropas Savienībā, gan NATO nepieciešami lieli līdzekļi un ir pareizi tos palielināt (lai arī cerības uz drīzu ietikšanu šajās organizācijās ir vairāk nekā naivas). Integrācijai atvēlētie līdzekļi ir stingri jākontrolē, citādi nodokļu maksātājos nav īstas pārliecības, ka viņu samaksātā nauda «sasniedz adresātu». Pārliecības trūkums automātiski samazina nodokļu maksātāju motivāciju un vēlmi maksāt. Šaubos, vai Latvijai ir jāapzeltī sava armija, kurā (miera laikā) bojāgājušo pilsoņu skaits kopš neatkarības atgūšanas jau sniedzas otrajā desmitā. Tajā pašā laikā valdība nespēja atrast līdzekļus bērnu pabalstu palielināšanai, tāpēc var gadīties, ka Eiropā ieiesim ar ubagojošām jaunajām māmiņām, kuru bērni būs izsalkuši un līdzekļu trūkuma dēļ nevarēs apmeklēt skolu.
Nedaudz par tā saucamo valdības stabilitāti. Dažādo ekonomisko interešu, privatizācijas un skandālu plosītā «kompromisu kompromisa» A.Bērziņa valdība turas kopā tā pragmatiskā aprēķina vadīta, ka koalīciju iespējas šajā Saeimas sastāvā ir izsmeltas, un, ja vien «tēvzemieši» neizdomās mesties «uz vienu roku» ar sociāldemokrātiem, «rubikjurkāniešiem» un Jaunās partijas mohikāņiem (to vēlētāji nepiedotu ne pirmajiem, ne otrajiem, ne trešajiem), tad neatliks nekas cits kā vien ārkārtas Saeimas vēlēšanas. Tās no koalīcijas partneru viedokļa patlaban daudzmaz izdevīgas varētu būt tikai «tēvzemiešiem», bet ne «Latvijas ceļam» vai Tautas partijai. Minētie apsvērumi, starp citu, tikai paaugstina visur izdevīgumu meklējošo «tēvzemiešu» pašapziņu un pavājina valdību vēl vairāk.
Pašlaik sāk izskatīties, ka nākamais gads var izvērsties par kārtējo gumijas stiepšanas laiku, savukārt aiznākamajā partijām valsts intereses «aizmirsīsies» Saeimas priekšvēlēšanu sakarā.
Šķiet, vienīgais izteikti pozitīvais moments nākamā gada Valsts budžetā ir izdevumu palielinājums izglītībai, kurai vajadzētu būt prioritātei numur viens. Taču ar izglītības sistēmu, sevišķi ar augstāko izglītību, Latvijā saistītas tik daudzas problēmas, ka atkal jādomā par attīstības vīzijas trūkumu izglītībai un mazefektīvu valsts līdzekļu tērēšanu. Gribējām kā labāk, iznāca – gandrīz kā vienmēr.
