Ar romantiski jūsmīgām, pacilātām klaviermūzikas lappusēm noslēdzas šīs sezonas «Muzikālās trešdienas» Jelgavas muzejā.
Ar romantiski jūsmīgām, pacilātām klaviermūzikas lappusēm noslēdzas šīs sezonas “Muzikālās trešdienas” Jelgavas muzejā
Šie ikmēneša koncerti arvien bija tāds īss apceres brīdis, kā muzikāla veldze ikdienas steigā un saspringtībā. Tā kā šajā sezonā Latvijā lielāka vērība tika pievērsta klaviermūzikai, tā lieliski saskanēja ar “Muzikālo trešdienu” ideju. Koncertā interesentu pulks bija visai daudzskaitlīgs, visvairāk gan pārstāvot vecāko un vidējo paaudzi, bet bija arī pa kādam skolu audzēknim.
Vienojošā trauksme
Ko tad klausītājiem šoreiz piedāvāja “Muzikālo trešdienu” rīkotāji – pianiste Nora Lūse un Jelgavas muzejs Marijas Kauperes personā?
Programmu ar divām izcilām romantisma laikmeta personībām (Roberts Šūmanis, Aleksandrs Skrjabins) Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Sergeja Osokina godprātīgā, meistarīgā, profesionāli augstvērtīgā spēlē. Un tomēr pirmajā brīdī var šķist – vai tad var atrast vēl ko nesavietojamāku kā Šūmanis un Skrjabins? Taču, izrādās, ka abiem skaņražiem ir arī kas kopīgs – romantisma trauksme, patētiska, arī fantastikas pasaule, tikai atšķirīgā harmonisko krāsu intensitātes pakāpē. Pianistam Mūzikas akadēmijas profesoram S.Osokinam izdevās pārliecināt klausītājus par R.Šūmaņa klavierminiatūru cikla “Meža ainas” (op. 82) nozīmīgumu un aktualitāti arī šodien. Cik smalki, kā izgaršodams katru saskaņu, interprets sāka ciklu (pirmā daļa – ievads). Cik jūsmīgi, kā dziesma bez vārdiem (mediatīvs vērojums) izskanēja “Vientuļie ziedi”. Saspringti, baisi, ar recitējošu frāzi kreisajā rokā raisījās “Nolādētā vieta” – īsts ļaunās, groteskās fantastikas piemērs. Skercisks vibrējumā, it kā gluži netverami veidojās “Pravietiskā putna” skaņuraksts. Sajūsmināja pianista spēle kā smalkā detaļu atklāsmē katrā no cikla “Meža ainas” deviņām miniatūrām, tā kompozīcijā kopumā, izceļot korāliskās, dziesmveida tēmas, tā arī bravūrīgās mednieku ainiņas, bez kurām ne Šūmanis, ne kāds cits vismaz
19. gadsimta pirmās puses romantiķis nav iedomājams. “Meža ainu” noslēgumā “Atvadas” – pārdomu pilna muzikāla arabeska. Vai šodien mums vajadzīgs šis naivais, arī muzikāli ilustratīvais romantisms? Šķiet, ka jā.
Skrjabina paredzējums
Steidzamies tālāk, azartiskā nepārtrauktībā verot A.Skrjabina 3. un 9. sonātes lappuses. Jau J.Vītols novērtēja viņa mūzikas savdabību un sarežģītības izsmalcinātību, ko lieliski apliecināja abu pieminēto sonāšu atskaņojums meistarīgajā S.Osokina sniegumā. (Pianista programmās bieži iekļautas sonātes, šīs formas pārveide, mainība interesanta A.Skrjabina daiļradē.) Lai arī četrdaļīgā 3. sonāte attiecas uz pirmo daiļrades periodu, tajā saklausām daudz negaidītības, tēlu sadrumstalotības. Apbrīnas vērta bija pianista prasme pārslēgties no Šūmaņa mūzikas tēlu pasaules Skrjabina skaņurakstā. Smalka, neuzbāzīga un tajā pašā laikā kūsājoša bija pianista spēle (bārstot minora disonanšu ķēdes) Skrjabina viendaļīgās 9. sonātes priekšnesumā (šo skaņdarbu dēvē par “Melno”, pretstatā 7. sonātei, kurai dots nosaukums “Baltā”. A.Skrjabina mūzikas pasaule ir kā pravietisks komponista paredzējums mūsdienu saraustītībai, sadrumstalotībai ar spējām, pēkšņām reģistru, ritma maiņām, disonanšu ķēdēm. Izskanot koncertam, pārņem dvēselisks miers un domu sakārtojums. Vienīgi tik augsta līmeņa muzikālais sniegums būtu pelnījis labākas klavieres, jo smalki pedalizējot, viss saplūda, neizceļot Skrjabina harmoniju krāsainību. Savulaik (19. gadsimtā) Mītavā spēlēja R.Šūmanis. Šķiet, risinoties Vācijas kultūras dienām Latvijā “Meža ainas” ir labs kontrapunkts tām. (7. maijā skaņdarbs izskanēja S.Osokina klaviervakarā Mūzikas akadēmijā.
