Draudze stiprina paaudžu saikni.
Draudze stiprina paaudžu saikni
Pirms gada režisore un pedagoģe Inta Alekse jeb draudzē mīļi sauktā Intas tante baznīcā vadīja iesvētes mācības nodarbības, svētkos iestudēja dzejas kompozīcijas. Taču pērn pārciestās slimības viņai liek pieņemt ierobežojumus un samazināt sabiedrisko rosību. No sirmgalves mājām K.Barona ielā līdz Annas baznīcai ir daži simti metru – jānoiet tikai gar Mašīnbūves rūpnīcas korpusiem un jāšķērso Pulkveža Brieža iela. Taču pa bedraino trotuāru cilvēkam ar spieķi pārvietoties ir pārāk grūti. Bet vai ikkatrā svētdienas rīta dievkalpojumā viņa ir baznīcā. Kā tas izdodas?
No teātra uz dievnamu
I.Alekse sāk stāstu par savu palīdzi Indru Soiku, kas dzīvo turpat kaimiņos un arī pieder Sv.Annas draudzei: “Mūs ar Indru vieno kopīgas atmiņas vēl no astoņdesmitajiem gadiem, kad viņa kā astoņgadīga meitene iestājās Ādolfa Alunāna teātra dramatiskajā pulciņā. Tolaik Dievs bija noliegts un aizmirsts. Krievu revolucionārais ideologs, komunists Anatolijs Lunačarskis vēl divdesmitajos gados bija izvirzījis jautājumu: “Ar ko cilvēkiem var aizstāt reliģiju?” Viena viņa atbilde bija teātris. Šī nostādne ieviesās arī padomju Latvijā. Taču Dievs cilvēkā ielicis sirdsapziņu, ilgas pēc labā. Un, strādājot ar bērniem, mēs, pedagogi, centāmies ar mākslu un literatūru radīt ētisku ideālu. Aizstāt Dievu, protams, nevar nekas. Es pati kristījos un iesvētījos 1994. gadā. Tomēr no mazajiem aktieriem izauguši daudz labu rosīgu cilvēku. Tolaik kopā ar Indru uz teātri atnāca vairāki literatūras skolotājas Aijas Eiklones audzēkņi. Artūrs Skrastiņš, Elīna Apsīte, kā arī pati Indra ar teātri saistīti vēl šobaltdien. Teātrī tāpat kā draudzē veidojās paaudžu kopība, kuras vērtību izjūti arī tagad vecumā.”
Jaunajiem der vecā gudrība
I.Soika ir jauna māmiņa ar diviem bērniem. Patlaban viņa audzina gadu veco dēlu Ādamu. Profesionālajā jomā Indra ir filosofijas zinātņu maģistre un tāpat kā vīrs Āris specializējusies sabiedrisko attiecību jomā. Viņa stāsta: “Esmu pārdomājusi to, kāda biju divdesmit gadu vecumā, kāda tagad – trīsdesmit gados, un secinājusi, ka manī mainījusies attieksme pret vecākiem un vispār cilvēkiem, kuriem ir dzīves pieredze. Tā taču ir fantastiska iespēja uzzināt kaut ko jaunu! Pirms astoņiem gadiem, gaidot pirmdzimto meitiņu Elizabeti, daudz runāju ar savu omīti. Tagad, kad vecvecāki diemžēl jau aizgājuši aizsaulē, es kā no jauna ieraudzīju savu veco dramatiskā pulciņa vadītāju Intu Aleksi, kura arī darījusi daudz, lai mani no delverīgas meitenes izaudzinātu par cilvēku. Intas tante ir mūsu Elizabetes krustmāte. Viņa teic, ka salīdzinājumā ar citu bērnu krustmātēm ir vāja, nespēcīga un var vienīgi lūgties par savu krustmeitiņu. Taču, domājot par krustmātes garīgo spēku, mūsuprāt, ir trāpīts desmitniekā. I.Alekse vadīja iesvētes nodarbības arī manam vīram Ārim. Varēja just, ka jaunpiedzimušais Ādams pazīst Intas tantes balsi, jo, bērnu gaidot, bieži kopā ar viņu gājām pastaigāties.”
Svētdienās Indra to mazo gabaliņu līdz baznīcai Elizabetes krustmāti ved ar auto. Tā ir drošāk. Līdzīgi rīkojas daudzi citi baznīcēni. Jelgavas baptistu draudzē šajā ziņā leģenda ir Augusts un Anda Subatalovi, kas jau piecpadsmit gadu katru svētdienu, braucot no Ozolniekiem uz dievnamu Jelgavā, Mātera ielā, aicina savā auto arī citus draudzes locekļus.
