Vainas apziņa rodas, ja cilvēks pārkāpj savus principus.
Vainas apziņa rodas, ja cilvēks pārkāpj savus principus
Vainas izjūta ir viena no nepatīkamākajām emocijām, ar ko nākas saskarties partnerattiecībās. Tā var būt tikpat mokoša kā skaudība, greizsirdība vai dusmas. Cilvēks apzinās, ka ir pārkāpis kādu no saviem principiem, un tas viņā rada fiziskas sāpes. Gribas pagriezt laiku atpakaļ, gribas, lai viss atkal būtu labi…
Visbriesmīgākais ir sevis tirdīšana. Kāpēc tā notika? Kurš vainīgs? Ko es izdarīju nepareizi? Šādi un līdzīgi jautājumi rosās vainas izjūtas pārņemtā cilvēka prātā, liedzot saskatīt notiekošā patieso jēgu. Iznāk tāda kā iešana pa apli. Cilvēks meklē pagātnē, neatrod, meklē atkal. Taču atbilde ir tepat līdzās – tagadnē.
Par cilvēkiem mums līdzās
Tāpat vien no laba prāta neviens savus principus nepārkāpj. Mēs to darām, ja esam sarūgtināti vai aizvainoti, ja kāds mūs sāpinājis un gribam likt šim cilvēkam sajust tās sāpes, ko izjūtam paši. Pareizāk, protams, būtu izrunāties, taču ir reizes, kad saruna neizdodas. Ir daudz cilvēku, kuri neprot runāt par emocijām. Daudzus tas uztrauc un liek ieņemt aizsardzības pozīciju. Iedomāsimies situāciju: jaunais vīrs pirmo reizi kopdzīves laikā nav nakšņojis mājās. Jaunā sieva visu nakti nav gulējusi un pārdzīvojusi visu plašo emociju gammu, sākot no bailēm, ka vīrs varētu būt iekļuvis satiksmes negadījumā, un beidzot ar aizvainojumu un dusmām, gara acīm skatot mīļoto citas sievietes apkampienos. Kad beidzot jaunais vīrs, smaidošs un neskarts, stāv durvīs, sieviete ir tik nikna, ka vīra virzienā lido pirmais priekšmets, kas pagadās pa rokai, piemēram, vīra krustmātes dāvinātā vāze. Līdz ar plīstošā kristāla džinkstoņu sākas kliegšana un apvainojumi. Vainas izjūtu, kas noteikti bija vīram un, iespējams, arī sievai, nomainījušas dusmas. Kāpēc? Vai vienkāršāk nebija paskaidrot, kā kurš jūtas, un vienoties, kā līdzīgās situācijās rīkosies turpmāk?
Var gadīties, ka viens vai varbūt pat abi partneri atrod mierinātāju ārpus ģimenes. Šādos gadījumos laulība izirst vai arī partneri dzīvo kopā vienīgi tāpēc, ka jāuzaudzina bērni un jāatmaksā bankai kopīgi ņemtie kredīti. Jebkurā gadījumā pēc zināma laika kopdzīvē iestājas relatīvs miers. Abiem dzīvesbiedriem ir darbs un konkrēti ienākumi. Iestājas rutīna, kas izraisa otro partnerattiecību krīzi. Tā kā bērni ap to laiku jau izauguši, attiecības vairs nav jāsaglabā par katru cenu, un partneri var loģiski apsvērt: vēlas mūža nogali pavadīt kopā vai ne.
Mazliet par principiem
Kā jau teicu, vainas apziņa rodas, ja kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks pārkāpj savus principus. Savukārt tos mēs aizgūstam ģimenē, un tie atšķiras. Tas, kas vienu iepriecina un palīdz atbrīvoties, otram var radīt ciešanas un vainas izjūtu.
Kas vienam ekscess, tas otram – norma. Ja vecāki izrāda viens otram mīlestību un rūpes, šādas pilnvērtīgas attiecības ir arī mūsu “norma”. Ja tēvs dzērumā pazemo un sit māti, bet nākamajā rītā abi draudzīgi dzer brokastu kafiju, rodas pārliecība, ka zināma deva agresijas laulāto attiecības tikai nostiprina. Daudzi cilvēki uzskata, ka mīlēt nozīmē ciest un mīlestība rada sāpes. Atbrīvoties no šiem maldīgajiem priekšstatiem ir grūti, jo cilvēkam jāveido pilnīgi jauna vērtību sistēma, un rodas jautājums: uz kā to balstīt? Dažreiz radu vai tuvu paziņu lokā ir kāda jauka ģimene, kuru vērojot cilvēks iemācās savstarpējo attiecību veidošanas gudrības. Otra iespēja – meklēt sev atbilstošu filosofiju vai reliģiju.
No kristieša viedokļa laulība ir nesaraujama saite. Apustulis Pāvils par to raksta: “Lai nav starp jums patmīlības, stūrgalvības, patvaļības, ietiepības, nesaticības, sevī ieslēgšanās vai kā cita tamlīdzīga, bet palieciet vienmēr vienprātībā, un lai valda jūsu starpā padoms un mīlestība”. Protams, mēs varam šos apgalvojumus uzskatīt par mūsdienu emancipētās pasaules prasībām novecojušiem, tomēr ir fakts, ka vīrietis un sieviete jūtas labāk, ja apzinās savas pozīcijas savstarpējās mijattiecībās.
Par mīlestību
Kopdzīves laikā partneri bieži apgalvo, ka mīl viens otru, tomēr nereti abu priekšstats par mīlestību atšķiras. Savukārt Bībelē apustulis Pāvils par mīlestību saka tā: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipnīga, tā neskauž, mīlestība nelielās, neuzpūšas, neturas netikli, nemeklē savu labumu, neapskaistas, nedomā uz ļaunu, nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību: visu mīlē, visam tic, cerē uz visu, panes visu. Mīlestība nekad nepiekūst.” (1. Kor. 13., 4. – 8.)
Nav vienas vienīgās pareizās mīlestības definīcijas. Nav arī viena vienīgā pareizā partnerattiecību modeļa. Mēs katrs dzīvojam pirmo un pēdējo reizi, un ik mirklis, ko piedzīvojam, ir unikāls. Tāpēc netērēsim dārgo laiku, šaustīdami sevi, bet saņemsim dūšu un izrunāsimies ar sev nozīmīgajiem cilvēkiem par lietām, kas mums traucē justies tā, kā gribētos! Un lai mūs neizbiedē viņu dusmas. Tās tikai parāda, ka esam skāruši tēmas, kas arī mūsu sarunu biedram ir nozīmīgas.
