Hrestomātiskā austrumu robeža jau kuru mēnesi nav zaudējusi aktualitāti ne plašsaziņas līdzekļu lapās, ne valsts struktūru papīru kaudzēs.
Hrestomātiskā austrumu robeža jau kuru mēnesi nav zaudējusi aktualitāti ne plašsaziņas līdzekļu lapās, ne valsts struktūru papīru kaudzēs. Cik vēl relatīvi nesen, augustā, Terehovas un Grebņevas robežkontroles punktos gluži kā nikni vampīri asinsdzīrēs bija sabraukuši ap tūkstoš kravas automobiļu, bet par radušos situāciju šķendējās autovadītāji, rokas berzēja un nodevas ievāca kriminālisti, savukārt sašutumu publiski demonstrēja valdības pārstāvji.
Tajā pašā augustā toreizējais un pašreizējais premjers Aigars Kalvītis deva atbildīgajiem dienestiem 48 stundas laika “nekārtības novērst” un lietišķā ekskursijā uz robežkontroles punktu nosūtīja arī tālaika iekšlietu ministru Dzintaru Jaundžeikaru. Pēc brauciena radās “ģeniālā” doma, cīnoties pret blēžiem, izdalīt vairāk nekā tūkstoš rindā stāvošajiem automašīnu šoferiem kārtas numurus, tomēr tas neizrādījās brīnumlīdzeklis garumgaro rindu straujai īsināšanai, un apbrīnojamā kārtā automašīnu sastrēgumi uz robežas nekļuva par nāvējošiem sprunguļiem politiskā “krējuma” karjeras velosipēdu riteņos.
Tomēr neba mums vien šādas problēmas. Ārvalstu ziņu aģentūras vēsta, ka arī Somijā uz autoceļa, kas ved uz Vālimā robežpunktu starp Somiju un Krieviju, novērota pastiprināta kravas automašīnu rindu veidošanās. Ar vēso ziemeļnieku temperamentu apveltītie somi vismaz raduši civilizētu drošības jautājumu risinājumu – nebeidzot nekārtībās vainot Krievijas lēnos “gumijas stiepējus” birokrātus, Somijas valdība iedalījusi pāris miljonus eiro ceļa nomaļu pārveidei tieši automobiļu stāvēšanas vajadzībām.
Latvijai, no vienas puses, būtu jārīkojas pēc attiecīga analoga, un šādi ierosinājumi, lai arī novēloti, jau dažkārt izskanējuši – vismaz izveidot kādu puslīdz civilizētu stāvvietu, kaut arī tas vietējiem iedzīvotājiem īpaši neaiztaupīs piespiedu izklaidi vērties uz piemēslotām grāvmalām un vairākus desmitus kilometru garām autovilcēju rindām. Savukārt tajā pašā laikā vairāk nekā skaidrs, ka gluži kā ēst nepieciešams uzlabot arī robežkontroles punktu caurlaidību, jo pie pašreizējā tempa – 250 automašīnu diennaktī – tiem, kas ir rindas galā, garantēta teju nedēļu ilga nīkšana. Turklāt, aptverot reālo situāciju, arī Kalvītis tagad jau paguvis negribīgi atzīt – rindas uz Latvijas austrumu robežas nav iespējams mazināt, tāpēc atbildīgajiem dienestiem uzdots nedēļas laikā izteikt ierosinājumus kārtības nodrošināšanai (citiem vārdiem – kriminālo elementu aktivitāšu ierobežošanai) valsts pierobežā.
Neatbildēts gan paliek jautājums – kas liedza uzlabot robežpunkta caurlaidību jau agrāk? Informācija par tranzīta palielinājuma dinamiku, vēl jo vairāk – ņemot vērā pievienošanos ES, domājams, oficiālu iestāžu rīcībā bija jau krietni pasen, liekot secināt, ka ikdienā Latvijas robežu šķērsos ne vien pāris simti automašīnu. Tomēr realitāte skaidri saredzama – atsevišķu personāliju neizdarības, politisko gāganu kariņu un citu tikpat “lietderīgu” pasākumu dēļ autoceļi pierobežas iedzīvotāju durvjupriekšā atgādina pamatīgi aizsērējušu pudeles kaklu, kas tā vien gaida asu drāšu birsti.
Tādējādi novēlotā un liekulīgā klaigāšana par “priekšlikumu izstrādi auto rindu mazināšanai” un “kārtības ieviešanu” izklausās vien pēc sirreālām teikām, jo ir vairāk nekā skaidrs, ka paveikt neiespējamo neizdosies arī šoreiz. Ap robežām pēdējos gados notiekošais vairāk atgādina dažu varasvīru mēģinājumu, labi apzinoties patieso situāciju, izstrādāt utopisku cirka numuru – puslitra pudelē no kilometra augstuma ieliet veselu spaini ūdens, taču te pēkšņi atklājot, ka spainis ir lielāks, nekā sākumā domāts, pielejamā pudele jau sen teju vai pilna, piltuve kaut kur aizmirsusies un arī korķis palicis mājās.
